Kopējās autoratlīdzību izmaksas plašu rezonansi ieguvušajā Latvijas “otrās simtgades pirmajā koncertā” – mūziķa un producenta Jāņa Šipkēvica juniora organizētajā Mīlestības vārdā. 18+ sasniegušas 57 tūkstošus eiro. Tostarp bez pašiem māksliniekiem pa vairākiem tūkstošiem saņēmuši gan virsuzraugi, gan tehnisko risinājumu autori. Bet izpildproducents Jānis Šipkēvics juniors – pat 17 000 eiro. Plašāko skandālu izraisījusi “dziedātāja” Evija Vēbere par divu dziesmu (arī par Svētku dienas visnotaļ “oriģinālo” izpildījumu) honorārā saņēmusi 666 eiro. Savukārt skatuves iekārtošana un tehniskās lietas 18 dziesmu koncertam izmaksājušas 180 000 eiro. (No plašsaziņas līdzekļu informācijas.)
• • •
Senie latvieši saka, ka skaitīt naudu citu maciņā nav glīti. Tāpat nav tā, ka būtu jādzīvo pēc savulaik (vēl tālajos padomju gados) pierastā jēdziena “māksla pieder tautai”. Jo māksliniekam, tāpat kā dzejniekam, rakstniekam, mūziķim vai komponistam, par savu radīto darbu ir jāsaņem pienācīgs atalgojums. Tik tālu viss ir korekti un saprotami. Domājams, ka pret pašu autoratlīdzības principu kā tādu nevienam nekas iebilstams nebūtu. Taču šis nu laikam ir tas gadījums, kad pat vistolerantākajam un “netradicionālo” mūziku saprotošajam indivīdam rodas jautājums: sakiet, par ko mēs (respektīvi, nodokļu maksātāji, no kuru samaksātajiem nodokļiem koncerts tika finansēts) esam maksājuši…?
Labi, neieslīgsim diskusijās par to, vai Evijas Vēberes izpildītā Imanta Kalniņa “Svētku diena”, kuru visi esam dungojuši līdz tās oriģinālvarianta izpildītājai Olgai Rajeckai, bija vai nebija ņirgāšanās par dziesmu. Iespējams, tā jaunā māksliniece to redz un dzird, iespējams, ka Jāņa Šipkēvica juniora piesauktie “jaunie muzikālie apvāršņi” tiešām pavēruši konservatīvajai publikai nesaprotamus horizontus. Lai šķība dziedāšana kā jaunrade paliek pašu producentu un izpildītāju ziņā. Taču vienu labu darbu Evija Vēbere noteikti ir izdarījusi: viņas izpildītā “Svētku diena” pievērsa koncertam nedalītu publikas un aktīvāko soctīklotāju uzmanību. Kas, savukārt, pievērsa uzmanību arī koncerta organizētājiem un, ejot vēl solīti tālāk, arī koncerta izmaksām… Nebūtu Evijas Vēberes performances uz “zelta skatuves” pie Nacionālās bibliotēkas, mēs, iespējams, pat uzmanību nebūtu pievērsuši nekam citam, kā vien mūzikai un kvalitatīvi izpildītām dziesmām.
Evija, tiešām paldies par šo jauko izpildījumu. Un tagad mēs zinām, ka producēšana valsts Simtgades programmas koncertam ir makten ienesīga būšana. Jo pat mūzikas un šovbiznesa aprindās apgrozījušies ļaudis, raugoties uz konkrētā pasākuma izmaksām, šķiet, var zaudēt valodu. Un šajā gadījumā būtu vērts pievērst uzmanību divām ar šo koncertu saistītām niansēm.
Pirmā, kas tikpat tiešā veidā attiecas arī uz mūsu pilsētā itin bieži notiekošajiem “grandiozajiem šoviem”. Un, proti, negribas ticēt, ka Jānis Šipkēvics juniors tiešām ir bijis gan tik alkatīgs, gan arī morāli bezgaumīgs, pieprasot un “iekalkulējot” sev tik astronomisku honorāru par Simtgades koncertu… Kā saka mūzikas zinātāji – nav tirgū tādas cenas! Tādēļ neviļus tā vien gribas atcerēties vēl nesenos deviņdesmito gadu beigu nogriežņa paradumus, kuri, kā runā, vienā otrā lielā Latvijas pašvaldībā un ministrijā joprojām esot cieņā. Protams, protams, runa ir t.s. “otkatiem” (ja lietojam padomju laika terminoloģiju) vai “cashback”(- ja izmantojam modernākus izteicienus) – skaidrojot populāri, tas nozīmē, ka zināma līmeņa un ietekmes amatpersona par to, ka iedod pasūtījumu vai atļauj rīkot, piemēram, koncertu par valsts naudu, saņem “aploksnē” atpakaļ noteiktu procentu no summas… Gaunerīgākie no šāda tipa amatpersonu vidus prasot pat 20 procentus, “pieklājīgākie” aprobežojoties ar desmit, bet atsevišķos gadījumos – ja shēmā iesaistīti vairāki “līmeņi” – atgriežamās naudas procents varot sasniegt pat trešdaļu… Nu, sakiet, kā lai nabaga mākslinieks tiek pie “atgriežamās” skaidrās naudas? Ne jau veicot bankas pārskaitījumu uz konkrēta amatvīra kontu… Tātad atliek vien izmaksāt sev lielāku honorāru.
Otra nianse, kura vairāk gan attiecas uz morāli ētisko pusi. Un pašu konkrēto mūziķu attieksmi pret, no vienas puses, vēlmi nopelnīt ar savu darbu, bet – no otras – Latvijas Simtgades zīmē sniegt svētku sajūtu klausītājiem. Nevienam nevar pārmest nevēlēšanos dziedāt savas dziesmas par brīvu. Lai tā būtu. Bet šajā Simtgades gadā tik daudzi Latvijas ļaudis ir ieguldījuši savu darbu, brīvo laiku, idejas un līdzekļus, lai sniegtu svētkus sev un citiem. Katrs – kā nu varējis, kā nu mācējis un kā nu spējis… Arī daudzi jo daudzi mūziķi nav nekāds izņēmums. Taču tas, kā iepriekš minēts, ir morāli ētiskas dabas jautājums. Bet morāle jau katram sava. Gribētos tikai pajautāt: ak, cienījamie, vai kļuvāt stipri bagātāki, pieprasot par koncertu krietnu honorāru? Tiesa gan, tas šoreiz neattiecas uz Jāni Šipkēvicu junioru – viņa atlīdzība ir karaliska (ja pieņemam, ka “pirmā nianse” neattiecas uz šo gadījumu).
Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: LETA
