Mūsu valsts likumdošana skaidri nosaka: par dzīvām radībām ir jārūpējas. Vienalga, vai tas būtu kaķēns, kucēns, draiskulīgs runcis, vieglas uzvedības kucīte vai pat kaziņa un trušu ģimenīte piemājas dārziņa mazajā kūtiņā. Protama lieta, jārūpējas ir arī par cilvēkiem. Lieliem un maziem, jauniem un veciem. Un tā kā vispārējais “labturības pamatpostulāts” ir zināms, saprotams un vispārpieņemts civilizētu ļaužu pulkā, tad visiem būtu jābūt skaidram, ka kaķēnus sūtīt “jūrskolā” nedrīkst, gotiņas ir jābaro pienācīgi, bet vistiņām pats labākais būtu – ļaut izskraidīties, nevis tikt turētām šauros sprostos un vistu būros…
Cita lieta, nenoliedzami, ir cilvēki. Šajā ziņā labturības noteikumi ir daudz komplicētāki. Nepietiek tikai ar ļaušanu izskraidīties mazajiem vai dzīves telpas nodrošināšanu lielajiem. Ir daudz un dažādi noteikumi, prasības un pat individuālas pieejas katram. Arī atbildības pakāpes, kā zināms, atšķiras. Vecākiem ir jārūpējas par bērniem, skolotājiem, piemēram, atbildība lielāka – tiem jārūpējas par veselu klasi, bet autobusa šoferu atbildībā ir pilns autobuss ar pasažieriem… Citiem vārdiem, visi mēs esam atbildīgi par citu cilvēku “labturības noteikumiem”. Šajā ziņā smaga nasta ir uzlikta varasvīriem, kurus ar savām balsīm vēlēšanās pilnīgi brīvprātīgā kārtā esam iebalsojuši būt ne vien par likumu un lēmumu pieņēmējiem, bet arī uzticējuši veidot un kopt mūsu visu “labturību”. Vai, izsakoties klasiķa vārdiem, mūsu liktenis ir nodots viņu rokās.
Līdz šim pilsētā Ventas krastā ar labturības noteikumu ievērošanu gan ir gājis kā pa celmiem. Mūsu pilsētas, tātad iedzīvotāju “tēvi” vairāk atgādina tādus ģimenes galvas, kuru galvenais akcents likts tikai uz pašu labsajūtu, pārticību un mieru mājās, bet saimes ļaudis, līdzīgi kā lopi kūtiņā un duksis pagalmā, domāti vienīgi tam, lai celtu godā saimnieku un viņa vēlmes. Atceramies taču vēstures stāstus, kur bērnu bariņš domāts vienīgi tam, lai paveiktu mājas soli un rīta rasā mērcētu nosalušās kājiņas, dodoties cūkas ganīt…
Laikam tieši šādi, tēlaini izsakoties, var raksturot mūsu pilsētas pārvaldības modeli un metodes. Līdz patiesai “labturības noteikumu” ievērošanai šeit tālu. Diemžēl vēl pērn, līdzīgi kā arī iepriekšējos gadus, ar pašu rociņām vien esam nodrošinājuši iespēju varasvīriem “rullēt tālāk”. Kā smejies, labāk zināms ļaunums, nekā nezināms labums. Un ko gan tie citi mums varēs iedot labāku. Pēdējo vēlēšanu rezultāti visā Latvijā gan liecina, ka iespējas mainīt pašmāju “bosu” uzvedības modeli tomēr ir. Ja vien, protams, pie varas pašvaldības pārraugošajā ministrijā mainīsies kapteinis un stūrmanis. Jo pašreizējie VARAM saimnieki, šķiet, labi zina, no kuras bļodiņas ēsts un kas bļodiņā bijis iebērts, tāpēc arī tik pielaidīga attieksme pret mūsu puses vadoņu klajiem demokrātijas, pārvaldības un elementāru pieklājības normu pārkāpumiem. Sak, ko tie opozicionāri kā uzmācīgas mušas mūsu sterilajā dzīvnieku fermā plosās – bojā tik gaisu un steliņģos esošo dzīvnieciņu labsajūtu…
Neapšaubāmi, tieši Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (jebšu, īsāk sakot, VARAM) ir galvenais un nopietnākais kumoss topošās valdības ēdienkartē – ne velti teju visas partijas, kas tieši vai netieši, atklāti vai aizklāti iesaistījušās cīņā par nokļūšanu Brīvības bulvāra 36. namā, kā savu galveno prioritāti krēslu sadalē min tieši VARAM. Tas arī saprotams. Pirmkārt, visnaudīgākā. Otrkārt, ar visplašāko ietekmi. Treškārt, var uzreiz “noķert” varas grožus visos reģionos uzreiz. Ceturtkārt, ja kāds kaut kur kādā pašvaldībā neklausa vai nerīkojas atbilstoši “vadlīnijām”, tad ir uzreiz divas iespējas: ļaut “nepaklausīgajam” darboties, saņemot pretī zināmus bonusus, vai iesist pa nagiem. Tā, lai nākamreiz skaidrs, kurš Latvijā saimnieks. Kā liecina prakse, VARAM līdz šim visai “elastīgi” tulkojis dažādu pašvaldību nodarījumus. Citur (kā Ventspilī) opozīcijas un citu pēc “labturības noteikumu” ievērošanas alkstošo palīgā saucieni tiek vienkārši ignorēti, jo slīcēju glābšana, kā zināms, ir pašu slīcēju rokās. Citur, savukārt, kāds noklīdis ierindas “papīrītis” izsauc teju vai domes atlaišanu. Bet viss taču, kā liecina vēsture, ir atkarīgs tikai un vienīgi no pareizā skatupunkta… Galu galā – kas vienam ir “labturības noteikumu” pārkāpums, citam – tikai stingrāka audzināšana.
Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: Ventspilnieks.lv
