Dāvida Kļaviņa pieteikums klavierbūvē patiesībā vērtējams vairāk filozofiskā nekā muzikāli mākslinieciskā skatījumā. Visās intervijās kolēģis īpaši uzsver, ka viņa vēlme bijusi meklēt klavieru tālākas attīstības iespējas un paust protestu pret iesīkstējušiem pieņēmumiem un tradīcijām klavierbūvē.
Nevar gan teikt (kā nereti izskan meistara intervijās), ka pasaules klavierbūvētāji vienojušies, bezmaz sazvērējušies, ka klavieru skatuves forma ir vienīgi flīģelis ar horizontālu rezonatora, stīgu un mehānikas izvietojumu. Pie šī risinājuma meistari un mūziķi ir nonākuši, vismaz pusotru gadsimtu eksperimentējot un meklējot labāko risinājumu. Klavieru mūsdienu forma nostiprinājās un kļuva par kanonu 19. gadsimta beigās: flīģelis ir klasiskā skatuves forma; pianīns jeb vertikālās klavieres izveidotas telpas taupīšanas nolūkos un tiek pielietotas dzīvokļos un mazās telpās mācību nolūkā vai amatieru muzicēšanā. Te nu punktus uz “i” salika patiesi ģeniālais klavierbūvētājs Kristiāns Frīdrihs Teodors Šteinvegs (Christian Friedrich Theodor Steinweg, 1825– 1889), kurš plašāk pazīstams uzvārda angliskotajā versijā – C.F.T.Steinway. Pēc sava tēva Henrija nāves 1871. gadā kopā ar jaunāko brāli Viljamu viņš pārņēma Steinway&Sons firmas vadību. Gūstot izcilus panākumus Eiropas un Amerikas izstādēs, Steinvejs nolēma attīstīt ražošanu Eiropā, lai samazinātu transporta izmaksas un uzturētu ciešāku saikni ar augsti attīstīto vācu klavierbūves industriju. Izvēle krita uz ostas pilsētu Hamburgu, kur 1880. gadā tika atvērta “S&S” fabrika kā patstāvīgs uzņēmums. Teodors Steinvejs bija arī Ņujorkas firmas galvenais tehniķis, tomēr vairāk uzturējās Eiropā. Firmas patenti gan tika reģistrēti ASV, kur tie nodrošināja labāku viņa ideju aizsardzību. Līdz 1885. gadam reģistrēts ļoti daudz patentu, kuri kļuva par pamatu modernajai klavierbūvei un turpmākiem šī instrumenta uzlabojumiem. Tieši Steinvejam pieder tā laika jaunievedumi, bez kuriem mūsdienu klavieres nav iedomājamas, tostarp krusteniskais stīgu izvietojums, lietais ķeta rāmis, capo d’astro sistēma (stīgas gals tiek “nolauzts” nevis agrafē vai štiftē, bet gan pret lieto rāmi flīģeļiem vai pieskrūvētu metāla profilu pianīniem), laminēts flīģeļa korpuss. Steinveja konstrukcijas lika pamatu klavieru industriālajai ražošanai, izspiežot amatniecisko pieeju. Tā jau ir cita tēma, un var diskutēt – tas ir labi vai slikti.
Nenoliedzami arī klavierbūvē industrializācija noveda pie klišejiskiem risinājumiem, pret kuriem reizēm gribas sacelties, darināt citādi. Dāvids Kļaviņš šajā jomā gājis ļoti radikālu ceļu. Tādēļ vispirms meklēju atbildi uz tīri filozofisku jautājumu: vai klavierbūvē patiešām viss jau izgudrots, jeb tomēr iespējama tālāka attīstība? Jautājumu var izvērst arī vispārīgāk: vai mūzikas instrumenta formai, vai tās būtu klavieres, ērģeles, vijole vai kas cits, ir attīstības robeža?
Ir zināms, ka klavierbūves vēsturi var nosacīti dalīt divos posmos: no 18. gadsimta sākuma, kad uzbūvēja pirmās klavieres, līdz 1885. gadam un no 1885. gada līdz mūsdienām. Pirmajā posmā redzama ārkārtīga daudzveidība formā un tehnikā; klavieres ir vertikālas un horizontālas, spārnveida, trijstūrveida, četrstūru; arī mehānikā liela dažādība, dažkārt pat tik absurda kā no augšas sitoši āmuriņi vai stīgas zem rāmja. Tālāk var izsekot straujai attīstībai un konstrukcijas pilnveidošanai. Savukārt kopš 1885. gada, pēdējiem fundamentālajiem S&S patentiem, nekas būtisks nav mainījies. Ja vēl līdz II Pasaules karam tomēr pastāvēja zināmas mākslinieciskas atšķirības starp dažādu firmu instrumentiem (nereti tos varēja atpazīt pēc skanējuma), tad tagad klavierbūvētāji tiecas uz kopēju skaņas ideālu, ko izvirzīja tieši Steinvejs un diktē joprojām. Atšķiras tikai cena, ko nosaka kvalitāte un ražotājvalsts, bet vēl lielākā mērā – mārketings un aizspriedumi. Manuprāt situācija skaidri parāda, ka klavierēs kā tādās atrast ko fundamentāli jaunu vairs nav iespējams, kā sacīt jāsaka – forma ir izsmelta! Ar to var spēlēties, meklēt īpašus dizaina risinājumus, bet, ja grib jaunu skaņu, vajag jaunu formu. Līdzīga situācija ir arī ērģeļbūvē. Jaunu, agrāk nebijušu skaņu vairs neatrast, – viss reducējas uz meklējumiem dažādos stilos, stilu sintēzē vai pretnostatījumā. Īpašs virziens ir stilu kopijas. Vēl vērojami meklējumi struktūrā, tenoloģijās, bet to ietekme uz skanējumu praktiski nav jūtama.
Tagad var nedaudz paanalizēt Ventspils jaunajā koncertzālē uzstādīto Kļaviņa instrumentu. Pirmkārt, mehānika. Tā ne ar ko neatšķiras no jebkuras kvalitatīvas pianīna mehānikas, kur āmuriņš neitrālā stāvoklī atrodas vertikāli, miera stāvoklī mazliet novirzīts uz spēlētāja pusi, piesitiena brīdī – uz stīgu pusi. Tātad uz to iedarbojas elastības spēks – atsities pret stīgu, āmuriņš atlec atpakaļ, tam piepalīdz neliela atsperīte un lentīte, caur kuru kritiena brīdī figūra pavelk atpakaļ āmuriņu. Piesitiena brīdī darbojas cilvēka pirkstu muskuļi. Gravitācija iedarbojas nevis uz āmuriņu, bet gan uz taustiņu un figūru, kas grūž āmuriņu. Tātad pianists neizjūt āmuriņu, pretēji flīģelim, kur āmuriņa svars spiež uz taustiņu un līdz ar to pianists to kontrolē nepastarpināti. Rezultātā pianīnam ir ievērojami mazākas skaņas gradācijas, to īpaši jūt pianissimo spēlē. Jāatzīmē, ka flīģelim ir ievērojami lielāks āmuriņa kustības ātrums. Tādēļ pat mazas mūzikas skolas cenšas iegādāties kaut vienu flīģeli, uz kā spēlēt ieskaitēs un koncertos! Zīmīgi, ka mūzikas žanriem, kas radīti pianīnam, nav raksturīgs niansēts saturs, piemēram, regtaims, ko Amerikas bāros atskaņoja uz pianīna. Tā pirmo nošu izdevumu attēlos vienmēr ir pianīns!
Otrā lieta ir instrumenta lielums. No vienas puses pilnīgi pareizi, – jo garākas (līdz ar to tievākas) stīgas, jo mazāki virstoņu kropļojumi. To saklausa ikviens cilvēks, nerunājot par muzikāli izglītotiem. Atšķirība starp lielo koncertflīģeli un mazo kabineta flīģeli atklājas īpaši basā. No otras puses, skaņas veidošanā milzīga nozīme ir rezonatoram. Tieši rezonators caur t.s. „steķi” uztver stīgas vibrācijas, kamēr lielā virsma gaisā rada stāvvilni, kuru cilvēka auss uztver kā skaņu. Pirmajā mirklī varētu šķist, – jo lielāka rezonatora virsma, jo varenāka skaņa, taču tā tas nav. Jo lielāks rezonators, jo lielāka enerģija vajadzīga tā ievibrēšanai. Protams, lielāka enerģija ir garākajām basa stīgām, tādēļ, runājot par zemajām skaņām, viss ir pareizi. Taču augstajām frekvencēm piemīt ievērojami mazāk enerģijas, tādēļ augstākās skaņas ātri apklust. Te nu fizikas likumus nekādi neapiet, – ideāla rezonatora pašfrekvencei būtu jāsakrīt ar rezonējamās stīgas frekvenci, skaņas noņemšanas punkts ir rezonatora vidū. Tomēr reālais rezonators ne tuvu nav tāds, un skaņa tiek noņemta dažādās vietās, bet pašfrekvence dažādās vietās ir dažāda. Ar mūziku saistīti cilvēki būs dzirdējuši nostāstus, kā vijoļmeistari plānina dekas; tas nav nekas cits, kā vislabākās rezonanses frekvences meklēšana. Klavierēm ir līdzīgi, tikai pie lielāka sprieguma to varbūt tik izteikti neizjūt. Šo principu pielieto arī pastiprinātāju skandās (jāatceras leģendārās deviņdesmitnieces), ja nemaldos, tām bija trīs skaļruņi – augstām, vidējām un zemām frekvencēm. Tikai tā, kombinējot dažāda izmēra skaļruņus, iegūst dabiskam skanējumam pietuvinātu pastiprinājumu. Tādēļ klavierēm jāatrod labs līdzsvars starp rezonatora izmēru un konfigurāciju. Paradoksālā kārtā tieši mazāka izmēra rezonatoriem ir “dziedošāks” tonis soprāna diapazonā. Soprāna reģistra skanējumam klavieru melodiskumā ir izšķitoša loma, bet vislabākais piemīt līdz 2 m gariem flīģeļiem. Tāpēc S&S B modelis (210 cm) ir melodiskāks par D modeli (275 cm), bet basi, protams, daudz jaudīgāki būs garākam instrumentam. Pianīniem raksturīgi, ka augšējie toņi ir ievērojami vājāki nekā flīģelim. Tas lielā mērā izskaidrojams ar rezonatora formas atšķirību; flīģelim diskantā rezonators ievērojami sašaurinās, bet pianīnam tas ir platāks – enerģētiski vājākiem toņiem vieglāk ievibrēt mazāku laukumu!
Trešā apceres vērtā lieta ir rezonatora konstrukcija. Koksnei piemīt tāda īpašība, ka skaņas viļņi šķērsām šķiedrai izplatās ievērojami lēnāk un ar mazāku intensitāti nekā šķiedru garenvirzienā. Tas izskaidrojams ar agrīnās un vēlīnās koksnes ievērojamo blīvuma atšķirību. Tādēļ klasiskam rezonatoram otrā pusē uzlīmē šķērsribas, kuru uzdevums ir nodrošināt skaņas izplatīšanos arī šķērsām šķiedrai. Ideja par divslāņu rezonatoru ar šķērsām salīmētām šķiedrām ir ļoti sena, tikai to nebija iespējams tehniski realizēt, kamēr neizgudroja sintētiskās līmes ar pietiekoši ilgu saķeres laiku. Mūsdienās tā ir parasta prakse. Izplatītākais veids ir finierētais rezonators, – masīvkoku abās pusēs šķērsām šķiedrai nofinierē ar skaistu egles nažfinieri. Tādus rezonatorus šobrīd lieto visām “lētā gala” klavierēm. Otrs veids, kuru Kļaviņš pielietojis savā instrumentā, ir no diviem vienādiem slāņiem līmēts rezonators. Ar šo metodi tiek atrisināta skaņas izplatīšanās visos virzienos. Tomēr rodas problēma, proti, koksnei rukšanas koeficients šķērsām škiedrai un šķiedru virzienā ir atšķirīgs. Krusteniskie līmējumi agri vai vēlu izjūk, jo sezonālās mitruma svārstības telpās ar centrālapkuri ir neizbēgamas. Modernās sintētiskās līmes šajā ziņā ir samērā izturīgas, jo ir elastīgas, bet klavierēs mikrokustība starp slāņiem ir neizbēgama. Turklāt elastīgā PVA līme slikti vada skaņas viļņus, tādēļ “S&S” un citu vadošo firmu ražotāji rezonatoru izgatavošanā pielieto tikai veco, labo kaulu līmi, kas prasa līmējamo virsmu uzsildīšanu. Arī mēs savā darbnīcā pirms līmēšanas gan ribas, gan rezonatoru uz trim dienām ievietojam saunā ap 50°C temperatūrā un tad siltu līmējam. Tāpēc klaviermeistari ceļ trauksmi, ja telpā ir pārāk sauss, jo tas parasti beidzas ar saplaisājušu rezonatoru un atlēkušām ribām.
Šķērsribu otra funkcija ir piešķirt rezonatoram kupolveida formu (ribas izzāģē līkas un līmē attiecīgi ieliektā formā), lai piešķirtu rezonatoram elastību, kas pretojas stīgu spiedienam, tādā kārtā izveidojot sistēmu ar pretējā virzienā darbojošamies spēkiem, kas tad arī nodrošina skaņas rezonansi. Kļaviņa klavierēm šādu šķērsribu nav, līdz ar to rezonatoram nepiemīt elastība, kas pretdarbotos stīgām, tādēļ arī skaņa veidojas metāliska, ātri dziestoša tieši tajā diapazonā, no kura visvairāk sagaida melodiskumu! Metāla rāmis, kam piestiprināts rezonators, arī ne mazākā mērā neveicina rezonansi. Lai radītu vismaz kaut kādas skaņas, āmuriņi ir ļoti cieti, līdz ar to par skaņas skaistumu vispār nevar runāt.
Tad nu jāuzdod galvenais jautājums – vai tik milzīgam pianīnam piemīt īpaša muzikāli mākslinieciska vērtība? Uz to ir grūti atbildēt, jo vispirms jāzina, kas uz šī instrumenta tiks atskaņots. Ņemot vērā visu iepriekšteikto, es uzskatu, ka akadēmiskajam klavieru repertuāram šis instruments neder. Tas ir mans subjektīvais viedoklis. Ja kāds pianists mani pārliecinātu par pretējo, būšu tikai priecīgs.
Varbūt kāds jautās, vai šī milzu pianīna iegāde nav Ventspils nodokļu maksātāju naudas izšķiešana? No zinātniskā viedokļa raugoties, nē, jo zinātnē, kā zināms, arī negatīvs rezultāts ir atbilde uz jautājumu. Instruments noteikti ir ieguldījums klavierbūves praksē. No vienkārša mūzikas mīlētāja viedokļa? Vēl nav zināms. Atbildi sniegs nākotne.
Jānis Kalniņš, klavieru tehniķis, ērģeļbūvētājs un ērģeļu restaurators
