Saeimas vēlēšanas nenovēršami tuvojas, un aizvien skaļāk ieskanas potenciālo, bet savas tiesības realizēt vēl negatavo vēlētāju meldiņš: „Ko tur iet… nekas jau nemainīsies… par ko lai balso… vieni tādi, otri šitādi, trešie vēl kaut kādi, ceturtie – nu galīgi it nekādi!”
Izvēle gaužām grūta, kā tai ventiņu meičai no tautasdziesmas: „Trīs putan dižan dzied sīklazdiņs krūmiņe, trīs puišeļ šovasriņ ap maniem’s lunciņjes!” Jā, un kuram tad dot to jāvārdu, tātad, savu balsi, kas ar katru dienu top aizvienam dārgāka un vērtīgāka?
Kā puslīdz profesionāls vēlētājs, kas nav palaidis garām nevienas pašas vēlēšanas bez balss atdošanas tam vai šitam, protams, nevaru nevienam ieteikt, par kuru no gaišās nākotnes solītājiem balsot, bet atļaušos piezīmēt, par kuru NEVAJAG. Nevajag par komunistiem. Tagad jau komunistu vairs nav, teiksit? Ir gan! Ne jau tie kādreizējie ierindas biedri, sarkano kartīti azotē nēsājušo klusējošais vairākums. Ko nu tie!… Viens iestājies tamdēļ, ka priekšnieks pierunājis (partijnieku nacionālo kadru trūkuma dēļ), otrs cerējis tādā kārtā pabīdīties uz priekšu dzīvokļu vai automašīnu rindā, trešs cerējis uz direktora vietnieka krēsliņu. U.t.t. Nē, vēlēšanu sarakstos jālūko pēc bijušajiem kompartijas funkcionāriem un nomenklatūristiem, tiem, kuri vēl neattīstītajā sociālismā dzīvoja kā pilnīgi attīstītā komunismā „no katra pēc spējām, katram pēc vajadzības”. Spējas var būt visādas, bet vajadzības jau toreiz bija dižas – dienesta auto (ar šoferi vai bez), iepirkšanās iespējas specveikalos, specbufetēs, īpašās izbraukuma tirdzniecībās vai pa veikalu pakaļdurvīm, bet pašiem prāvākajiem čiekuriem visu kāroto pienesa klāt. Kad vienkāršs padomju pilsonis sapņoja par ceļojumu uz nieka Bulgāriju (sauktu arī par PSRS sešpadsmito republiku) un tā arī nespēja savu sapni piepildīt, jo čekā atklājās, ka viņa vecmāmiņas tēvoča jaunākā māsa dzīvo Amerikā, kompartijas bosi dzēra somu šņabi, pīpēja amerikāņu „Marlboro” un veda savas ģimenes nedēļas nogalē uz visādām parīzēm, londonām un romām,– iepirkties un atslābināties pūstošo Rietumu skurbinošajā aromātā.
Bet! Kurš gan vēl skaļāk par viņiem no dažādu augstumu tribīnēm aģitpropa dedzībā pēla kapitālisma jūgu un Rietumvalstu vispārējo pagrimumu, tai pašā elpas vilcienā slavēdams brīvību un vienlīdzību padomjzemē? Kurš gan izjustāk cildināja padomju valsts sasniegumus vieglajā, smagajā un pārtikas rūpniecībā, uzskaitot desu kilometrus un olu kalnus, sviesta grēdas un nozvejoto lašu sudrabotās tonnas, ko apmirdz kompartijas kongresu, plēnumu un lēmumu nedziestošā gaisma? Un ierindas biedri, kam vēderos plunkšķinājās brētliņas tomātu mērcē (tālaika konservi, dēvēti par „brāļu kapiem”) klusēdami aplaudēja.
Lai gan visi zināja, ka teiktais ir meli – gan runātāji, gan klausītāji. Viss bija meli, pusgadsimtu ilgi meli. Un vai gan tas, kurš sācis melot ja ne no „bērna kājas”, tad no nomenklatūras trepītes pirmā pakāpiena gan, jebkad spēj nemelot? Tādam indivīdam meli ir dienišķā maizīte, dzīvesveids un pašizpausmes metode.
Tāpēc, ja uzmanīgāk ieklausās dažāda kalibra mūsdienu politiķos, atpazīt komunistu ir vieglāk par vieglu. Pirmkārt, lai kādas ziepes nebūtu savārījis, lai kādos mēslos nebūtu iekūlies, vainīgs nekad nebūs viņš. Nekad! Politiska provokācija, nelietīga insinuācija, nomelnošanas kampaņa, – tādu retoriku bijušie vai īsti neizbijušie komunisti liek pretī kā argumentus. No nezinkurienes uzradušies dolāru vai eiro miljoni, smuki nekustamie īpašumi, superekstraklases automašīnas, kazi, vēl kāda jahta vai privāta lidmašīna ir tikai un vienīgi politisko pretinieku samaitātās iztēles augļi vai acu apmāns kā visiem zināmas, no sirds Latviju mīlošas politiķes glītais kažociņš. Protams, viņiem apkārt allaž ir ārēji ienaidnieki un lokāli opozicionāri, kuri neprot saimniekot un vadīt, kuriem prātā vienīgi tas, kā sagraut esošo stabilitāti un piekļūt „pie siles”. Bijušie (tiešām bijušie?) komunisti arī tagad dzīvo absolūtā pārliecībā, ka „sile” pienākas tikai viņiem pēc gadu desmitiem ilgas un pašaizliedzīgas melošanas, ko taču nedrīkst pārtraukt. Pat tad, kad pieķerts pie rokas, nofotografēts, video ierakstīts un audio ieskaņots, – šeit kā visaugstākā līmeņa piemērs, sava veida apoteoze ir mūsu neaptverami plašās kaimiņvalsts politiķu olimps ar saviem „ihtamnetiem” (no krievu val. „ih tam ņet” – viņu tur nav). Nav, un punkts! Tie esat jūs, kas melo, bet mēs – balti un pūkaini! Laba skola un morāls atbalsts pašmāju bijušajiem un neizbijušajiem.
Un te nu nonākam pie virsrakstā ietvertā testa. Aplūkojot politiķi, mēģiniet izprātot, kurā vietā viņš liktu komatu. Ja ir kaut mazākās aizdomas, ka viņš iekomatosies jau aiz pirmā vārda, skaidrs, ka darīšana ar komunistu – profesionālu meli. Tālākais jūsu ziņā.
Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: LETA
