Pēdējā laika valdības veidošanas sarunās nogurdinātā sabiedrība atmetusi ar roku cerībām, ka pašu savēlētajiem “spēkiem” izdosies izveidot, sastiķēt, sadiegt baltiem diegiem šūto valdības deķīti. Citiem vārdiem, kārtējās kataklizmas un peripetijas šajā sabiedriski politiskās dzīves frontes sektorā vairs nav interesantas… Jo patiešām – cik tad var? Toties skandālu un intrigu kārajam zobam pa ķērienam trāpījušās citas aktivitātes – izbijušā mūziķa, žurnālista un politiķa Andra Kiviča kārtējie mīlas pārdzīvojumi un filozofiskās atklāsmes, kas vairumā gadījumu izraisījušas patiesu jautrību, kā arī, protams, tēma, par kuru smiekli nenāk – bēdīgi slavenie “čekas maisi”, kuru satura publicēšana izraisījusi viļņošanos visdažādākajās aprindās.
Lai nu paliek Kivičs un viņa kārtējās Mūža mīlas piedzīvojumi. Tā, kā zināms, vairāk ir viņu pašu darīšana, kamēr otra “aktualitāte”, nenoliedzami, ir lieta nopietna. Un, protams, gana nesagatavotā un neskaidrotā “aģentu kartīšu” publiskošana sējusi kārtējās naida liesmas, uzkurinājusi kaislības un prasības “pēc asinīm”, sarīdījusi savā starpā senus draugus un ieminusi dubļos ne vienu vien populāru un tautā mīlētu cilvēku. Tieši pirms desmit gadiem – nākamajā rītā pēc “bruģakmeņu grautiņiem” Vecrīgā – toreizējais premjers Ivars Godmanis pauda, ka pēc Vecrīgas demolēšanas nekas Latvijā vairs nebūs tāds, kā agrāk. Šo frāzi mēs noteikti varam attiecināt uz nākamo rītu pēc čekas ziņotāju kartīšu publicēšanas. Nekas vairs Latvijā nebūs tāds kā agrāk…
Publicētajos sarakstos mēs ieraudzījām vārdus, par kuriem bijām pārliecināti, ka viņi jau nu gan “nav tādi”, bet neieraudzījām tos, kuri paši publiski teikuši: jā, bija tāds traips manā biogrāfijā. Atradām tur cilvēkus, kuri bijuši Atmodas kustības galvgalī, atradām tādus, kas pasaulei devuši augstus zinātnes, sporta, politikas, literatūras sasniegumus. Bet neieraudzījām tos, par kuru “pienesumu” padomju represīvo struktūru “datu bāzei” nav ne mazāko šaubu. Kas ir “čekas maisi” patiesībā, cik daudz “taisnības” (tādas vai citādas) tajos vispār ir? Cik un kāda informācija no turienes ir vai var būt pazudusi? Kā vērtēt viena vai otra cilvēka vārda atrašanos “maisos”? Vai vispār bija iespējams izvairīties no nokļūšanas “aģenta statusā” konkrētā vēsturiskā mirklī? Vai šajā kartotēkā varēja iekļūt, pašam nezinot? Vai izsaukšana uz “parunāšanos” čekā bija pietiekams iemesls iekļaušanai arī ziņotāju sarakstā? Vai tikšanās, telefona saruna vai vienkārša pasēdēšana “draugu lokā” kādā kompānijā ar čekas darbinieku nozīmēja, ka var tikt iekārtota kartīte? Kāds bijis viena vai otra sarakstā iekļuvušā cilvēka “pienesums” un ziņojuma svarīgums? Kādēļ sarakstos ir pārsvarā cilvēki, kuri par “aģentiem” kļuvuši jau faktiski Atmodas sākumposmā, bet ir tikai daži, kas savervēti jau iepriekš – tālajos 60. un 70. gados? Tie ir tikai daži jautājumi, uz kuriem nav, bet vajadzēja būt atbildei. Pirms publicēšanas.
Ar “čekas maisiem” mūsu drošības iestādes un “zinātniskie pētītāji” strādāja teju 30 gadus. Un vienīgais izpētītais visā šajā laikā ir tas, ka “nekas nav precīzi zināms”, turklāt “mums nav pieejama visa informācija”. Ja tā, tad “čekas maisu” publicēšana ir tikai avantūra, kas var būt gluži kā bijušās padomju valsts čekistu “atvadu sveiciens” atjaunotajai Latvijas valstij – bumba ar laika degli. Jā, nav noliedzams, ka “maisiem” gals bija jāatver. Bet kāpēc mēs, līdzīgi igauņiem, neveicām procesu, kas saucas “lustrācija”, jau uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas. Un mūsu gadījumā lustrācija ietvertu sevī arī “čekas maisu” atvēršanu jau sen: pirms 25 gadiem. Šobrīd “maisu” publicēšana vairāk izraisījusi vien naidu. Un runas, ka “īstie čekisti” jau sen no maisiem “izņemti”. Palikuši vien tie, kuri “nav interesanti”. Vismaz šodienas kontekstā.
Svarīgi ir arī tas, ka “maisu” saturs publicēts bez jebkādiem komentāriem un patiešām zinātniska izvērtējuma, bez liecībām, kas atspoguļotu un ilustrētu tolaik – padomju represīvās sistēmas – gados valdošo kārtību, informētu par iemesliem, kas noveda pie viena vai otra cilvēka “izsaukšanas parunāties”, pastāstītu par pašas VDK organizatorisko uzbūvi un principiem, kā varēja vai, tieši otrādi, nevarēja iekļūt aģentu kartotēkā, informētu par tiem augstajiem amatiem vai amatu grupām, kurus VDK nemaz nedrīkstēja vervēt un “uzrādīt” kartotēkās, taču kurus ieņemošie cilvēki bija vēl nopietnāka padomju represīvās sistēmas daļa nekā kāds, kas spiestā vai brīvprātīgā kārtā parakstījis kādu ziņojumu par notikušo ārvalstu komandējumā Bulgārijā. Šīs skaidrojošās un “čekas maisu” publicēšanu pavadošās informācijas iegūšanai nebūt nevajag pieeju “Maskavas arhīviem” vai kādai citai nepieejamai informācijai… Taču ir noticis tā, kā nu ir noticis. Un naida ugunskuram, savstarpējam aizdomīgumam “ēnas” kļūst arvien garākas – “čekas maisu” izrādes režisoriem savu ir izdevies panākt.
Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: LETA
