“Šīs laikam ir pirmās vēlēšanas, kurās esmu rūpīgi sekojusi līdz priekšvēlēšanu debatēm. Gan televīzijā, gan, protams, internetā. Un te nu man ne tikai nav atbildēts “par ko balsot?”, bet vēl vairāk – jo vairāk klausos, jo dziļāk mežā. Tikai teiciena otra puse “jo vairāk malkas” būtu jāpārfrāzē – “jo vairāk nekur neliekamu puvušu celmu”.” (no Ventspilnieks.lv lasītājas Raitas vēstules)
• • •
Š ogad mediji nudien ir parūpējušies par to, lai visu iespējamo kalibru politiķiem, deputātu kandidātiem, lielākiem un mazākiem pilsētu un novadu mēriem, kā arī pašpasludinātu ekspertu pūļiem ir visas iespējas publiski izpausties. Tā teikt, ne dienu bez kādas diskusijas, ne mirkli bez kāda kandidāta. TV programmu reklāmas pauzēs mūs vairs nemulsina traģiskās balsīs ierunāti politisko reklāmu “rullīši” (galu galā pati Saeima taču aizliedza politisko reklāmu demonstrēšanu televīzijā), kuros uz mums no “zilajiem ekrāniem” raugās kārtējais Saulvedis. Toties tagad pie dažādu TV kanālu un interneta portālu garajiem sarunu galdiem kā vistas uz laktas satupuši visu 16 iesniegto sarakstu kandidāti. Nenoliedzami, šis fakts pats par sevi būtu tikai apsveicams, jo mums taču tiek dota iespēja “objektīvi” novērtēt, ko un kā mums piedāvā ļaudis, kam pavisam drīz – pēc maģiskā 6. oktobra – tiks uzticēta mūsu likteņu lemšana. Jeb, izsakoties piezemētāk, minētie ļaudis pieņems likumus, pēc kuriem mums būs būt dzīvot. Tik tālu viss ir labi un atbalstāmi. Ja vien… Jā, ja vien neiedziļināmies plašo publisko diskusiju saturā.
Un te nu nākas piekrist mūsu lasītājas Raitas viedoklim. Atbildēt uz jautājumu “par ko balsot?” ir kļuvis ievērojami grūtāk. Ne tāpēc, ka izvēle tik plaša, ne tāpēc, ka kandidātu argumenti ir tik spēcīgi, ka nevar izvēlēties labāko no labākajiem. Un pat ne tāpēc, ka partiju programmas mums piedāvā izsvērtas attīstības stratēģijas un spožās nākotnes vīziju pārtikušai Latvijai. Nē, nē, izvēles grūtības kļūst arvien lielākas tāpēc, ka nekā no iepriekš minētā vispār nav. Vai, izsakoties lasītājas vārdiem, mežā nekļūst vairāk malkas, bet gan nekur neliekamu puvušu celmu. Nekādas nākotnes vīzijas vai stratēģijas piedāvātas netiek, bet visu (gan esošo valdības partiju, gan topošo reformatoru un valsts glābēju organizāciju) “argumentācija” aprobežojas ar divām pamatpozīcijām. Pirmā pozīcija (tie, kas ir bijuši pie varas līdz šim vai vismaz varai pietuvināti): mēs esam darītāji, kuri būtu ļoti daudz izdarījuši, ja pārējie pie varas esošie nebūtu mūsu labās iniciatīvas nobremzējuši, bet opozicionāri vienkārši torpedējuši, tādēļ mums jādod iespēja turpināt tādā pat garā. Bet ja gribat zināt, ko un kā tieši mēs darīsim, tad to redzēsim pēc apstākļiem. Otrā pozīcija (tie, kas pie varas vēl tikai raujas): viss, kas bijis līdz šim, ir jānojauc līdz pamatiem, paši pamati jāizrok, un jāsāk viss no gala. Un mēs to, protams, izdarīsim jau rīt uz pusdienlaiku. Pensijas būs kā Norvēģijā, šosejas – kā Vācijā, izglītības sistēma – kā Somijā, bet veselības aprūpe – par to vispār nav vērts runāt, jo viss būs par velti kā komunisma teorijā.
Protams, diskusiju “formāts”, kurā kandidāti sacenšas nevis ar argumentiem, bet gan ar “pats muļķis” lozungiem, nekādi nedod iespēju ierindas vēlētājiem noteikt, ko tad īsti viena vai otra partija piedāvā. Savukārt uz konkrēto jautājumu “sakiet, ko jūs darīsiet, lai…?” vissakarīgākā atbilde ir “mēs domāsim, kā šo problēmu risināt…”. Starp rindām paliek vien skaļi nepateiktais: “ļaujiet mums nākamos četrus gadus par šo problēmu brīvajos brīžos padomāt.” Ar savu balsi par partiju un krustiņu atbilstošajam kandidātam vēlēšanu biļetenā.
Protams, protams, viss nav tik slikti, velns nav tik melns, kā mēs nereti mēdzam viņu mālēt. Un izvēli, nenoliedzami, izdarīt var un vajag. Kā teicis izcilais Šerloks Holmss (tiesa gan, arī viņš tomēr ir izdomāts varonis un fantāzijas tēls): “Kad atmesti visi neiespējamie varianti, paliek tikai viens – īstais, lai cik neticams tas arī neliktos.” Tādēļ lasītājai Raitai un visiem citiem vēlētājiem varam ieteikt: neapmaldīties solījumu un neko nepasakošu “argumentu” mežā, atsijājot graudus no pelavām.
Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: LETA
