No e-pastā saņemtās vēstules (ortogrāfija saglabāta, teksts saīsināts): “Es saņēmu jūsu e-pasta adresi biznesa direktorijā, un es rakstu ar mana ārsta palīdzību, jo man ir nopietna krūts vēža slimība. Mans vārds ir Marija. Es esmu 62 gadus veca sieviete un likumīgi esmu precējusies ar mirušo Kal Gunter kungu, kurš ir Vācijas pilsonis. Es un mans vīrs pēdējos 17 gadus esam dzīvojuši šeit Kotdivuārā, Rietumāfrikā. Kad mans vīrs bija dzīvs, viņš nodeva viena miljona piecsimt tūkstošu eiro (1,500,000.00 euro) summu Sparbank Zviedrijā, kurā viņš parakstīja līgumu, ka līdzekļi tiks izmantoti tikai labdarības nolūkos jebkurā Eiropas valstī. (..) Es vēlos, lai jūs palīdzētu man pārskaitīt šos līdzekļus uz jūsu personīgo bankas kontu dzimtenē. Pēc pārskaitījuma uz jūsu bankas kontu; jūs atskaitīsit 30% no kopējiem līdzekļiem sev kā kompensāciju un atlikušos 70% izmantosit labdarības darbiem savā valstī.”
• • •
Re, kā – atliek tikai aizskaitīt mistiskajai Marijai, Džordžam vai Nigērijas princim nieka pārsimts eiro, piemēram, par konta atvēršanu un kļūsiet par 450 tūkstošiem eiro bagātāks. Un tad jau, kas zina, arī to atlikušo miljonu varēs kā nebūt “sadalīt labdarībai”, paturot sev vēl kādu nieciņu vai pat visu. Ar vienu rāvienu, tā teikt, kļūt par miljonāru – kas var būt labāks. Un kas pats interesantākais “Nigērijas prinču” vai šādu Nabaga Mariju gadījumos – atrodas taču arī lētticīgie, kuri pašiem vien zināmu iemeslu dēļ patiešām nospriež: “bet ja nu taisnība?”. Un šķiras no minētajiem pārsimts eiro (labākajā gadījumā) vai pat krietni lielākām naudas summām.
Lētticība, kā mēdz teikt klasiķi, esot laimīgo īpašība. Diemžēl no šādu “laimīgo” rīcības nereti atkarīgs ne tikai pašu “laimīgo” maciņa liktenis, bet bieži vien arīdzan daudzu citu cilvēku dzīves. Kā pēc iepriekšējām vēlēšanām ciniski, bet patiesi izteicās kāds bagātīgi atalgots t.s. polittehnologs: vēlēšanās uzvar tas, kurš “savāc” lētticīgo balsis. Citiem vārdiem sakot, vajag zināmai vēlētāju masai iestāstīt, ka pie miljoniem var tikt tik vienkārši kā noticot Nabaga Marijai vai “Nigērijas princim”. Vai šajā gadījumā – pie tādiem valdības, varas vai vietvaras izcilniekiem, kuri mūs visus vedīs Saules kalnā, ja, protams, šādu lētticīgo balsis būs pietiekami, lai nokļūtu pie siles. Un šeit laikam apelēt pie veselā saprāta un analītiskiem prātiem nav jēgas. Ticēšana pašmāju “Nigērijas prinčiem”, kas jau šodien dzīvo lepnās villās ezera vai jūras krastos, bet lētticīgajiem reņģēdājiem sola piena upes ķīseļa krastos kaut kad attālā nākotnē, ir tāda netverama lieta, kas nepakļaujas saprāta analīzei. Ja tic, tad tic. Un neprasa, kāpēc. Galu galā viņš (tas labais) taču tik skaisti runā, tik daudz sola un tik brīnišķīgi prot noglaudīt galviņu sērdienim, pasniegt puķu pušķi daiļajai dziedonei uz skatuves vai nošļūkt no kalna ar ragaviņām. Vēlams televīzijas kameru un fotoaparātu modrajā uzraudzībā… Bet pārējais – tas jau var pagaidīt. Pacietieties, debesīs labāki būs – ja citējam klasiķus.
Tiesa gan, par lētticību var nākties maksāt visiem. Turklāt lielu cenu. Jo vairāk būs cilvēku, kuri neskatīsies darbos, bet vērtēs vai ticēs tikai vārdiem, jo bargāka cena būs jāmaksā. “Rīgas satiksmes” nozagtie miljoni, par Rīgas un mūsu pilsētnieku naudu iegūtie labumi vai ietekme, aizkulišu bandinieku bīdīšana viesnīcā “Rīdzene” tad varēs šķist tikai ziediņi. Būs aitas, būs cirpēji – tā teiks pašmāju “Nigērijas prinči”, kuriem diezin vai ir pazīstami tādi jēdzieni kā “morāle”, “ētika”, “sirdsapziņa”. Jo šādu “Nigērijas prinču” sirdsapziņa ir tīra un nevainīga kā neprecēta jaunava. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka nekad nav lietota un nav paspējusi nosmērēties…
Iemesli šādai “aklai ticībai”, ka paša un valsts pārticības miljoni radīsies paši no sevis, šķiet, nemaz nav tālu jāmeklē. Daudz vieglāk taču ir noticēt, ka e-pastu rakstījusī Marija no Kotdivuāras patiešām ir īsta, tikpat īsta, cik solītais pusotrs miljons “tāpat vien”, kas pienākas tikai tāpēc, ka noteikti taču e-pasta saņēmējs ir labs cilvēks. Un labam cilvēkam miljons noderēs. Šī analoģija gluži precīzi ataino arī vietējo “mariju” un “Nigērijas prinču” rīcību, kam taču tik ļoti gribas vienkārši noticēt. Pretēji tam, ko saka Homo Sapiens saprātīgais prāts: nekad neviens miljons nav nokritis vienkārši no gaisa, jo pārsvarā gadījumu tas tomēr ir jānopelna. Tāpat kā vēlētājam taču vieglāk noticēt tam vienīgajam, kas sola uznest kalnā, par to neprasot pretī neko… Ja nu vienīgi to nelielo darbiņu – nobalsošanu vēlēšanu iecirknī.
05.11.2019 / Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: Pixabay
