Šis rudens Latvijas iedzīvotājiem atnesis ne vienu vien nepatīkamu pārsteigumu, un runa nav tikai par ar Covid-19 saslimušo skaita dramatisko kāpumu. Par to, ko gaidīt nākotnē, “Ventspilnieks.lv” intervija ar Latvijas Bankas ekonomistēm Baibu Brusbārdi un Dainu Paulu. Ņemot vērā epidemioloģisko situāciju, intervija notika attālināti.
– Šobrīd mēs saskaramies ar ļoti nepatīkamu realitāti – strauju elektroenerģijas cenu pieaugumu. Cik lielā mērā tas ietekmēs tautsaimniecību kopumā un katru konkrēto mājsaimniecību?
– Runājot par enerģijas cenu kāpumu ietekmējošajiem faktoriem, ir svarīgi atzīmēt divus aspektus. No vienas puses, enerģijas cenu kāpuma iemesli šobrīd lielā mērā atrodas ārpus Latvijas, un tādējādi ir grūti tiešā veidā ietekmējami ar Latvijas patērētāju vai valdības darbībām (ņemot vērā Latvijas globāli niecīgo enerģijas patēriņa apjomu). No otras puses, šā brīža enerģijas cenu kāpums uztverams kā salīdzinoši īslaicīgs, turklāt tas notiek apstākļos, kad vairākām sabiedrības grupām pandēmijas radītā krīze un tai sekojošais cenu kāpums pasliktināja rocību, tādējādi arī to īslaicīgi var kompensēt ar atbalsta mehānismiem atsevišķām iedzīvotāju grupām. Enerģijas cenu kāpumu šobrīd nosaka dažādu faktoru pārklāšanās: tā ir gan ekonomiskās izaugsmes atjaunošanās daudzās valstīs, gan pērnās apkures sezonas patukšotās Eiropas dabasgāzes krātuves u.c. Ilgākā laika posmā enerģijas tirgū arvien lielāka loma būs pārejai uz dabai draudzīgākiem risinājumiem gan enerģijas ražošanā, gan patēriņā, un tas aptver gan energoefektivitātes paaugstināšanu, gan alternatīvu enerģijas ražošanas un piegādes patērētājam veidu attīstību. Šādu būtisku enerģijas tirgus pārmaiņu īstenošana neizslēdz ne cenu krituma, ne pieauguma posmus.
– Elektroenerģijas cenu kāpums nozīmē ne vien lielākus rēķinus par elektrību un siltumu, bet arī dārgāku ražošanu, un līdz ar to preču cenu kāpumu. Latvijas vidusmēra iedzīvotāju turības līmenis nebūt nav augsts, daudziem šis cenu kāpums nozīmēs finansiālu katastrofu. Vai ir kāds instruments, kā valsts var palīdzēt visiem, nevis tikai mazturīgajiem, šo situāciju pārvarēt?
– Ne tikai Latvijā, bet daudzviet Eiropā saskaras ar krasu enerģijas cenu kāpumu. Tādēļ Eiropas Komisija (EK) 13. oktobrī ir publicējusi paziņojumu, aicinot dalībvalstis atbalstīt cilvēkus un uzņēmumus, lai novērstu krīzes ekonomisko un sociālo ietekmi. Pasākumu kopums, ko dalībvalstis var izmantot enerģijas krīzes laikā, ietver pabalstus, lai palīdzētu īstermiņā segt rēķinus par enerģiju vai uzlabot energoefektivitāti, atļauju uz laiku atlikt rēķinu samaksu, tarifu vai gala cenu iesaldēšanu, kā arī nodokļu pagaidu samazinājumu, tajā skaitā dabasgāzei, elektroenerģijai vai centralizētajai siltumapgādei. Instrumentu izvēle ir katras dalībvalsts pārziņā. Valsts atbalsta pasākumi jau ir pieņemti 10 dalībvalstīs, tajā skaitā Latvijā. Kamēr atsevišķās dalībvalstīs, piemēram, Igaunijā un Polijā, diskusijas vēl turpinās. Kopumā Eiropā valsts atbalsts galvenokārt ir ticis novirzīts mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem un/vai maziem uzņēmumiem. Šobrīd redzama tendence, ka Rietumeiropā biežāk izvēlas nodokļu atlaides un tarifu iesaldēšanu, bet Dienvideiropā liela nozīme ir pabalstiem.
– Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācija brīdinājusi, ka pārtikas preču cenu kāpums turpināsies, galvenokārt energoresursu cenas paaugstināšanās dēļ. Vai šai situācijai ir kāds risinājums?
– Latvijā šobrīd izziņotas divas atbalsta programmas iedzīvotājiem. Pirmais ir pabalsts 20 eiro mēnesī vakcinētām personām virs 60 gadu vecuma. Atbalsts nav tiešā veidā saistīts ar komunālo rēķinu maksājumu, bet piemaksa tiks saņemta ar pensiju (vai pēc iesnieguma VSAA, ja pensija vēl netiek saņemta). Savukārt otra programma, kas tikusi piedāvāta no valdības koalīcijas puses, ir papildu 10 eiro atlaide ikmēneša rēķinā par elektroenerģiju aizsargāto lietotāju grupām, tajā skaitā daudzbērnu ģimenēm un personām ar zemiem ienākumiem. Atbalsts uzņēmumiem elektroenerģijas cenu kāpuma ietekmē pagaidām nav ticis piemērots. Vienlaikus pašlaik ir spēkā pandēmijas ietekmes mazināšanai pieejamais valsts atbalsts. Joprojām ir pieejamas “Altum” atbalsta programmas, nodokļu nomaksas pagarināšana un valsts apmaksātas slimības lapas no pirmās dienas. Savukārt apspriešanā ir Apgrozāmo līdzekļu grantu un algu subsīdiju / dīkstāves atbalsta programmas. Līdz ar to grūtībās nonākušiem uzņēmumiem ir, kur meklēt atbalstu, tajā skaitā komunālo rēķinu nomaksai.
– Enerģētikas eksperts Reinis Āboltiņš nesen izteicās, ka enerģētikas krīzi varētu palīdzēt risināt īslaicīgs atsevišķu nodokļu – vides nodokļu, akcīzes nodokļu vai pievienotās vērtības nodokļa samazinājums. Jo īpaši interesants ir jautājums par PVN samazināšanu uz laiku, jo tas būtu vienlīdzīgs atbalsts visiem – kā uzņēmējiem, tā iedzīvotājiem.
– Nodokļu likmju pagaidu samazinājums ir viens no instrumentiem, ko EK ļauj piemērot. Tomēr nosakot, ka tam ir jābūt uz laiku un mērķētam uz mazaizsargātām iedzīvotāju grupām. Līdz ar to šis nav plaši piemērojams instruments. Vienlaikus ir iespējams apsvērt atjaunojamo energoresursu komponentes izslēgšanu no maksājumiem par elektroenerģiju, finansējot to no valsts budžeta. Tas arī ir viens no EK priekšlikumiem. Latvijā šo finansē OIK ietvaros, kur pēdējos gados ieviestas vairākas pārmaiņas, rezultātā mazinot kopējo maksājuma īpatsvaru rēķinā par elektrību. Tādējādi šāds valsts atbalsts nebūtu ļoti nozīmīgs, tomēr var tikt piemērots arī uzņēmumiem (piemēram, rēķinā par 100kWh mēneša elektroenerģijas patēriņu atjaunojamo resursu atbalsta maksājums ir vidēji nepilns eiro, ieskaitot PVN). Tomēr kopumā jāsaka, ka nodokļu instrumenti nav piemēroti tieši mazāk turīgo iedzīvotāju atbalstam, bet rezultātā būtu zemāki kopējie nodokļu ieņēmumi valsts budžetā.
– Jūsuprāt, energoresursu cenas – līdz ar to maksa par elektrību un apkures tarifi u.t.t. – varētu kaut kad arī kristies?
– Kā minēts iepriekš, ir pamats uzskatīt, ka esošais augstais enerģijas cenu līmenis ir īslaicīgs. Sezonālā faktora ietekme varētu mazināties, ja 2021./2022. gada ziema nebūs netipiski auksta vai ilga. Enerģijas cenu samazinājuma virzienā darbosies arī pieprasījuma līmeņa normalizēšanās, ko veicinās valstis, kurās pandēmijas dēļ ieviestie ierobežojumi lielā mērā jau atcelti un atliktās patēriņa vajadzības pamazām tiek realizētas.
– Pēc Krievijas un Baltkrievijas kravu aiziešanas ģeopolitiskās situācijas ietekmē, Latvijas ostu pietiekami lielā kapacitāte pēc būtības vairs netiek pilnībā izmantota. Ventspilniekus interesē, kāda varētu būt tālākā ostu attīstība?
– Ostu vadība, gluži kā jebkura uzņēmuma vadība, plānojot un īstenojot investīcijas kapacitātes stiprināšanā, visticamāk, izdara pieņēmumus par darbību ietekmējošajiem faktoriem nākotnē un veic kravu apgrozījuma prognozes, tāpat arī uzmanīgi seko tirgus attīstībai. Protams, ir svarīgi kapacitātes palielināšanu veikt tā, lai, piemēram, jauns terminālis būtu izmantojams pēc iespējas dažādu kravu veidu apkalpošanai. Tomēr jebkura biznesa attīstībā prognozes mēdz nepiepildīties. Ja ostas darbību noteicošie faktori ir ārēji un to pavērsienu ietekmēšana nav ostas pārvaldības rokās, izveidotajai infrastruktūrai un ostu teritorijām jāmeklē cits, iespējami piemērotākais pilnvērtīgas izmantošanas veids. Turklāt, jo ātrāk tas izdodas, jo mazāka iespējamība, ka infrastruktūra fiziski nolietojas vai tehnoloģiski noveco tās dīkstāves laikā.
– Nemitīgi dzirdam, ka nepieciešama viedā reindustrializācija, ostās strādājošajiem uzņēmumiem jāpārprofilējas u.tml. Uz papīra un vārdos tas viss skan labi, taču – kā to paveikt realitātē? Pagaidām vietējā ekonomika nespēj nodrošināt ostām darbu tādā apmērā, lai kompensētu trešo valstu kravu zudumu.
– Viedā reindustrializācija praktiski apzīmē pasākumu kopumu, kurus iespējams īstenot jebkurā uzņēmumā, jebkurā teritorijā, jo runa ir, piemēram, par energoefektivitāti, videi draudzīgu darbību, informācijas tehnoloģiju zināšanu izmantošanu uzņēmuma ikdienas vienkāršošanā, paātrināšanā, tostarp dokumentu apritē, loģistikā u.c. Protams, ka jebkurām grandiozām pārmaiņām vajadzīga visu pušu iesaiste ne vien ar vēlmēm, bet arī atbilstošu piedāvājumu. Ja ostas piedāvājums būs teritorija un attīstīta infrastruktūra, tas vien negarantēs pietiekami daudz uzņēmēju, kas tieši šajās platībās vēlēsies un pratīs “viedi industrializēties”. Ir jāsaprot, kas ir tie “aizlāpāmie caurumi” uzņēmumos, kuri varētu mājot ostas teritorijā un izmantot tās infrastruktūru, ja kravu apgrozība neatjaunojas. Vai šie aizlāpāmie caurumi būtu zināšanu, prasmju trūkums, vai tehnoloģiju, iekārtu trūkums, vai varbūt ideju trūkums ražošanai vai pakalpojumu sniegšanai. Uzņēmēju un ostu pārvaldības ziņā ir rast risinājumus esošās infrastruktūras pilnvērtīgai izmantošanai vai radošai pārveidei. Protams, pasaulē netrūkst piemēru, kad senās ostu pilsētas kļuvušas par kūrortiem un muzejiem, bet tas nenozīmē, ka jebkuras pilsētas pārveide par tūrisma galamērķi būtu arī tās eksistences un darbības mērķis. Galu galā pandēmija, kuras laikā cilvēki ceļo mazāk, atgādināja arī par iespēju novērtēt, cik iedzīvotāju ceļošana var būt “nezaļa”: ceļošana prasa ne vien transporta vajadzības un mītņu uzturēšanu, kuras daļu laika pat netiek izmantotas, bet nereti arī ainavas pārveidi, pielāgošanu tūristu vajadzībām, kas ietekmē ekosistēmu funkcionēšanu.
– Vai tiek paredzētas kādas atbalsta programmas Latvijas ekonomikas, tai skaitā ostu stimulēšanai? Kādi Latvijai ir zaudējumi no tagadējās ģeopolitiskās situācijas – sankciju “kara” ar Krieviju un Baltkrieviju? Vai ir kāda metodika šādu zaudējumu aprēķināšanai? Vai Latvijai nevajadzētu vērsties pie Eiropas Savienības institūcijām ar lūgumu kompensēt šos zaudējumus?
– Latvijas preču un pakalpojumu tirdzniecība ar Baltkrieviju pēdējos gados bijusi neliela – aptuveni 1–2% apmērā no kopējās Latvijas starpvalstu tirdzniecības vērtības. Sankciju ietekme, mazinoties kopējai tirdzniecības plūsmai, varētu skart Latvijas transporta sektoru. Turklāt šajā nozarē pastiprinās arī pēdējos gadus vērojamās negatīvās tendences, ko ietekmē Krievijas politika pārorientēt kravas uz savām ostām, ogļu pieprasījuma samazināšanās globāli, kā arī Covid-19. Par atbalsta sniegšanu būtu jājautā atbildīgajām valsts un pašvaldību institūcijām.
– Latvijas ārējais parāds ir 13,7 miljardi eiro (marta dati). Un te nu jājautā: vai esam aizņēmušies pietiekami atbildīgi, kā arī vai Latvijai ir plāns, kā to pietiekami efektīvi izlietot – lai nauda ne vien tērētos, bet arī pelnītu? Un kā spēsim šo naudu atdot?
– Parādu esam uzkrājuši krīzes laikā, un to var mazināt no parāda izaugot. Citiem vārdiem sakot – veicinot ekonomisko attīstību ilgtermiņā. Tātad ieguldot ilgtspējīgi, tajā skaitā atbalstot ekonomikas ražojošo pusi, un ilgtermiņā veicinot ieņēmumus budžetā. Turklāt, ir svarīgi saprast, ka atbalsta sniegšana krīzes laikā palīdz noturēt ekonomikas apjomu, ļaujot tai straujāk atkopties pēckrīzes periodā. Pat, ja netiktu sniegts atbalsts un ekonomika un nodokļu ienākumi krīzes ietekmē strauji kristos, jau esošā parāda nasta kļūtu daudz grūtāk atmaksājama. Šobrīd valsts parāds jau ir pietuvojies 50% no IKP, kas joprojām ir “droša zona” no parāda ilgtspējas viedokļa. Tikmēr pandēmijas trešais vilnis mūs skāris smagāk nekā iepriekšējie. Tomēr krīzes laikā atbalsts sabiedrībai un uzņēmumiem ir nepieciešams, ja vien tas ir iespējams – mērķtiecīgs un īstermiņa. Uzņēmums vai darbinieks, kas iepauzējis savu darbību, spēj daudz ātrāk atjaunot aktivitāti un sniegt pienesumu ekonomikā, nekā bankrotējis uzņēmums vai bezdarbnieks. Viens “mājsēdes” mēnesis būtiski nepalielinās valsts parādu, un arī finanšu tirgi par to mūs “nesodīs”. Tomēr situācija ir jāmēģina sakārtot pēc iespējas ātrāk. Cita starpā arī tāpēc, lai bez ierobežojumiem un apgrūtinājumiem varētu sākt Latvijas ekonomikā ieguldīt ienākošos ekonomikas atveseļošanas fonda miljardus, kas lieti noderēs izaugsmei.
2.11.2021. / Autors: Dainis Lemešonoks / Foto: Pixabay
