“Nu, izbliezīs gaisā visu, kas jāizbliež, un dancotāji izlēkās savu lēkājamo… Un tad ausīs 19. novembra rīts, un būs valstij jāiet lāpīties, bet viss notrallināts uz iedomātiem svētkiem. Desmitā daļa visas naudas. Un nav, par ko uzlāpīties. Un tad būs jāiet pie kaimiņiem (SVF) “bičot”. Nu, sitat mani nost, bet nesaprotu, ar ko 100-gade būtu svarīgāka par 102-gadi! Varbūt kāds man paskaidros?” (No kāda ventspilnieka ieraksta sociālajā tīklā Fecebook)
• • •
Ir cilvēki, kuri nesvin ne savas, ne brāļu, māsu un vecāku dzimšanas dienas, jo tam taču nav nozīmes. Ir cilvēki, kuriem pat tikko izcepta maize lauku viensētas vecajā maizes krāsnī būs iemesls nevis priecāties, bet gan saīgušiem burkšķēt, ka gan jau tie graudi tai maizei ir ar pesticīdiem apstrādāti. Ir cilvēki, kuriem (sitat mani nost, bet nesaprotu…), vāroties savā nīgro ļaužu interneta vai sociālajā “burbulī”, šķiet, ka viss ir slikti un ka “visi tā domā”… Tomēr (paldies Pērkoņtēvam!) tādu ļaužu, šķiet, ir mazākums. Pat izteikts mazākums. Jo šos ļaudis pārspēj pārējo neviltotais prieks par Latvijas beidzamā laika filmām, koncertiem, izstādēm, izrādēm un sakoptajām mūsu dzimtenes vietām, apmierinājums par daudzu pilsētu un novadu mūziķu, teatrāļu, dejotāju un dziedātāju iegūtajām jaunajām goda kārtām. Ir izbaudīti Latvijai veltītie pasākumi un akcijas, kas ne vienam vien sniegušas īstu prieka mirkli, ļaujot lepoties ar sevi, savu ģimeni, tautu un valsti. Latvijai – 100!
Jā, ja skatāmies tīri matemātiski, tad skaitlis 100 jau ir tikai nākamais aiz 99, bet iepriekšējais pirms 101. Tomēr cilvēkam, novadam, pilsētai, valstij tas nav tikai matemātisks skaitlis. Simtgade ir Gadsimts – laiks, kurā valsts – Latvija – izdzīvojusi gan prieka mirkļus, gan kara gadu šausmas, gan okupācijas laiku, gan brīvvalsts atdzimšanu un tapšanu no jauna. Tāpēc šis Gadsimts ir iemesls svētkiem, ir iemesls svinībām. Ir iemesls, lai mēs atkal un no jauna ar lepnumu uzlūkotu mastā plīvojošo Latvijas karogu. Tas ir iemesls, lai atskatītos atpakaļ vēsturē un raudzītos Latvijas nākamībā – jaunajā gadu simtenī. Jā, protams, nav jau iemesla, lai šādi nerīkotos arī 101. vai 102. dzimšanas dienā, bet piekritīsiet taču – arī cilvēki daudz vērienīgāk svin savu 20., 30., 40. un 50. dzimšanas dienu, kad pie kārtīga svētku galda pulcējas visa draugu un radu saime, bet 23., 32. vai 46. dzimšanas diena tomēr paiet klusāk un nemanāmāk. Jā, jā – kāds mūžīgais kritiķis un īgņa noteikti bildīs, ka tā jau tikai tāda pieķeršanās cipariem, ka dzimšanas diena jau tikai tāda “piedomāta diena” vien ir, kas neatšķiras no iepriekšējās vai nākamās. Bet… Svētki jau tāpēc ir svētki, lai tos svinētu. Un 18. novembris ir lieliska diena – mūsu valsts dibināšanas diena. Tāpēc arī izcils iemesls svinībām. Īstām svinībām īstos svētkos. Simtgades svinībām.
Galu galā – lai svinētu savas dzimtenes dzimšanas dienu, nav jābūt kaut kādam papildu iemeslam, piedomātam “teorētiskajam pamatojumam” vai īpašam uzaicinājumam. Un tie ļaužu tūkstoši, kas piedalījušies Simtgades pasākumos, koncertos, apmeklējuši filmas un izrādes, bijuši vienkārši klāt kādā akcijā, to ir apliecinājuši. Bez īpaša uzaicinājuma, ar prieku sirdī un pacēlumu dvēselē mēs esam godinājuši Latviju. Vienkārši tādēļ, ka mēs mīlam šo zemi, mēs esam par savu Latviju! Un kāds gan cits iemesls vairs būtu vajadzīgs?
P.S. Bet kritiķus un īdētājus var nomierināt – valsts Simtgades svinībām iztērētie 60 miljoni eiro nav ne 1/10, pat ne 1/100 un 1/1000 daļa. Valsts budžets gadā ir aptuveni 10 miljardi eiro, trijos gados iztērētie 60 miljoni (tātad – vidēji 20 miljoni gadā) tādējādi veido vien divas desmittūkstošdaļas no budžeta apjoma. Un, raugoties no ieguvuma viedokļa mums visiem, tas ir maz. Savukārt tiem, kam 18. novembra svētki ir “piedomāti” vai nevajadzīgi – ko tur teikt, žēl viņus. Jo viņi neprot priecāties, viņiem nav prasmes svinēt un dot prieku sev un citiem.
Apsveicam visus Latvijas dzimšanas dienā, mūsu valsts Simtgadē!
Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: LETA
