Tālajos padomijas laikos bija kāds visnotaļ uzjautrinošs “uzstādījums” – katrā pilsētā (vienalga, lielā vai mazā) noteikti kādu pārīti ielu, dažus parkus un gatves nosaukt dažādu diženās un nedalāmās padomijas īstu vai iedomātu varoņu vārdos. Un tas jau nekas, ka konkrētais “varonis” ne tuvu nav bijis ne pašai pilsētai un dažos gadījumos pat ne Latvijai kopumā. Ir skaidrs, ka savai Ļeņina ielai, skvēram vai laukumam bija jābūt katrā pilsētā. Vēl būtu pat saprotama arī vispārēja vēlme nosaukt kādas mazpilsētas galveno ielu, piemēram, Kārļa Marksa vārdā – tomēr taču “Kapitāla” autors bija tāds kā komunistiskās ideoloģijas “tēvs”. Un tāpēc pelnījis tikt iemūžināts ielās, skvēros un laukumos. Vismaz tik ilgi, kamēr eksistēja padomju impērija. Bet kāpēc kādā mazpilsētā, piemēram, Ventspilī būtu vajadzīga Valentīnas Tereškovas (cilvēki ar pieredzi atceras, ka viņa bija pirmā sieviete – kosmonaute) iela vai Jurija Gagarina parks?
Protams, tā laika nodevas valdošajai “Maskavas rokai” ir gana saprotamas, taču nav saprotams, kāpēc runas par vidējās un vecākās paaudzes ventspilniekiem labi zināmo “Gagarina galvu” ieguvušas jaunu skanējumu. Un atkal no jauna parādījušās idejas par “galvas” atgriešanos publiskai apskatei. Šoreiz jau par “galvas” jauno mājvietu kļūtu Irbenes Starptautiskais radioastronomijas centrs. Turklāt pilsētas atstādinātā mēra fantāzija sliecas vēl tālāk – pārdēvēt arī pašu Irbenes centru, dodot tam daudz vērienīgāku un, varētu pat teikt, galaktiska mēroga nosaukumu: Ventspils Kosmosa centrs. Ja turpinām šo loģiku tālāk, tad noteikti vajadzētu Irbenē izveidot veselu “galvu parku”. Un kāpēc lai mēs aprobežotos ar vienu pašu Juriju Gagarinu. Savu “galvu” tur noteikti būtu pelnījusi arī jau pieminētā Valentīna Tereškova, vēl pārītis padomju kosmonautu, kā arī Konstantīns Ciolkovskis un Frīdrihs Canders. Bet vispārējās globalizācijas apstākļos pilnīgi noteikti nevarētu iztikt arīdzan bez amerikāņu varoņiem. Piemēram, Nīls Ārmstrongs un Bazs Oldridžs kā pirmie cilvēki uz Mēness. Tā kā “galvām” kandidātu netrūkst. Jautājums tikai, kas par to visu maksās… Bet tie jau, saprotams, ir sīkumi. Būtu tik lielā vīzija.
Nav iemesla apgalvot, ka “Gagarina galvas” epopejā meklējami kādi politiski zemteksti, vispārnacionālas provokācijas vai aizkulišu spēles ar kādiem lieliem un ļauniem nodomiem. Drīzāk Ventspils Augstskolas “atdzemdinātā” ideja par “Gagarina galvas” novietošanu Irbenes Starptautiskajā radioastronomijas centrā ir vairāk no sērijas “kāpēc ne?”, jo interesanti taču. Tomēr – kā jau ierasts šādās ne visai viennozīmīgās situācijās – pati ideja raisa daudzus citus jautājumus. Tostarp tādus, kas pašiem idejas autoriem, palaižot savu domu tautiņās, iespējams, nemaz prātā nav ienākuši.
Nenoliedzami, ironizēt par “Gagarina galvas” atkalatgriešanos publiskajā telpā var ilgi un pamatīgi. Var pat ierosināt pārdēvēt Ventspili vai Irbeni par Gagarinu (gluži kā sešdesmito gadu beigās toreizējais Latvijas kompartijas līderis Arvīds Pelše ierosinājis par Gagarinu pārdēvēt Rīgu). Un galu galā – ja reiz tā “galva” tur, “Komunālās pārvaldes” noliktavā, mētājas, tad kāpēc gan neizvilkt Gagarinu atkal saulītē? Viņš taču Irbenē nevienam netraucēs, vai ne? Taču, šķiet, te tomēr runa nav tikai par “Gagarina galvu” vien, bet par stāvokli ar vēstures un Latvijas nozīmīgāko notikumu piemiņas vietām Ventspilī vispār. Spriežot pēc publiskās retorikas, “Gagarina galva” pēkšņi kļuvusi daudz svarīgāka nekā, piemēram, Ventspils puses ievērojamo ļaužu, Brīvības cīņu, nacionālo karavīru un pat pašai pilsētai svarīgu notikumu pieminēšana un turēšana godā.
P.S. Cerams, ka kādam vēstures entuziastam neienāks prātā, ka kaut kur Ventspils ielās varētu atgriezties arī ļeņineklis un staļineklis – galu galā pilsētā taču savulaik bija arī šie pieminekļi. Un tīri aiz “vēsturiskās patiesības” jau varētu arī tos uzsliet atpakaļ. Lai, tā teikt, stāv un vēro ventspilniekus no saviem pieminekļu augstumiem.
10.03.2020 / Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: Ventspils bibliotēkas arhīvs
