Jau sen pierādījies, ka cilvēka, cilvēku grupas un visas sabiedrības īsto seju redz krīzes situācijās. Tieši tajās mēs spējas tieši un nepastarpināti novērtēt gan plaši lietoto terminu “sabiedrības solidaritāte”, gan personisko un kopējo empātijas spēju, gan, protams, arī mūsu pašu gatavību kopīgi pārciest grūtos laikus. Vai, sakot pavisam vienkāršā valodā, uzskatāmi redzam, kurā brīdī un kurš mūsu draugs, kolēģis vai tautietis, kas “miera laikā” aicinājis uz vienotību, sapratni un cēliem mērķiem, krīzes apstākļos pārvēršas par “tagad katrs par sevi”…
Protams, ārkārtas situācijas apstākļos arī rīcībai gan no valsts, gan pilsoņu puses jābūt ārkārtējai. Parastie “dzīves standarti” vairs nestrādā. Un tas ir tikai pareizi. Tāpēc, nenoliedzami, visi piesardzības pasākumi, visas mediķu, infektologu un citu profesionāļu ieteiktās darbības ir jāizpilda, nevar novērtēt par zemu iespēju “saķert” vīrusu pat visikdienišķākajās situācijās. Un tikpat saprotams, ka nekādi valdības, mediķu, policistu vai citu profesionāļu ieteiktie rīcības modeļi nedarbosies, ja mēs – “ierindas” pilsoņi – noteikumus neievērosim. Un neviens no ārpuses tur nebūs vainīgs, tikai mēs paši. Taču tā ir rīcība krīzes situācijā… Bet kas būs “pēc tam”?
Krīze kaut kad beigsies. Labāk vai sliktāk, ilgāk vai mazāk ilgi, bet pienāks brīdis atgriezties “miera laika” dzīvē. Un šobrīd diemžēl nekas neliecina, ka šī atgriešanās būs vienkārša. Gluži kā ieslēgt elektrības slēdzi: tikko bija tumšs, bet – klik! – un gaisma istabā iedegās. Un šajā ziņā ir vismaz divas jomas, kurās vairs nekas nebūs kā agrāk. Pirmā ir sociāli ekonomiskā dzīve. Otrā – bailes. Gan individuālas, gan kolektīvas.
Par pirmo jomu runājot, viss ir pietiekami racionāli. Valdība kaut ko mēģina darīt, piedāvājot uzņēmējiem un darbiniekiem kādas nebūt atbalsta programmas, dažus mehānismus, kā mīkstināt ekonomisko sitienu pa uzņēmumiem. Jo uzņēmumu “mazspēja” neizbēgami rada arī sociālas sekas. Taču palīdzība ir īslaicīga, tikai krīzes brīdī. Protams, valsts resursi nav bezgalīgi, tie tāpat beidzas. Un nauda kokos neaug. Taču jautājumi paliek, un uz tiem ir jāmeklē atbildes. Piemēram, neviens taču pat krīzes brīdī nav atcēlis ne mājokļu kredītus, ne līzingus, ne komunālos maksājumus. Jā, bankas piedāvā “labdarību” – atsevišķos gadījumos “atlikt pamatsummas maksājumu”, samaksājot tikai ikmēneša procentus. Bet te jāpievērš uzmanība vārdam “atlikt”… Pēc pāris mēnešiem viss sāksies no gala. Un salonus pārpludinās lētas nodotās līzinga automašīnas (un te nav pat runa par kādiem luksusa spēkratiem), “atdotie” dzīvokļi vai ūtrupē izliktie mājokļi, kur nav samaksāti “komunālie”. Jo veselības krīze beigsies, bet ekonomikas atkopšanās nenoritēs tik raiti, tas prasīs gadus, arī bezdarbnieku skaits būs pieaudzis ģeometriskā progresijā (vai tiešām domājat, ka atlaistos kāds tā uzreiz ņems atpakaļ?), tāpat kā uzņēmumu atgriešanās “normālā” tirgū. Jā, arī valdība piedāvā “nodokļu brīvdienas”… Bet nebūsim naivi, tā ir “dāvana ar pārsteigumu”. Pēc šīm brīvdienām sekos skaudrā atklāsme, ka ir jāsamaksā uzreiz ne tikai kārtējais pēcbrīvdienu nodokļu maksājums, bet arī, piemēram, divu gadu laiku “sakrātais” – maksājums par 24 mēnešiem.
Otrā joma ir vēl sarežģītāka. Jo tā nozīmē ne tikai bailes atgriezties, vienkāršoti sakot, uz ielas un sabiedrībā, jo nav zināms, vai un kā vīruss uzvedīsies tālāk. Tās ir arī bailes no līdzcilvēkiem (vai tik’ viņi nav infekciozi), tās ir bailes no tiem, kas bija saslimuši (bet ir izveseļojušies), no viņu ģimenes locekļiem, no visiem, kas bijuši ar viņiem kontaktā. Un te nelīdzēs ne “ārsta zīme”, ne mediķu apliecinājumi, ka ar šiem cilvēkiem viss kārtībā. Būtībā tā būs tāda neredzama “Kaina zīme”, kas iededzināta šo cilvēku pierē, lielas sabiedrības daļas stigmatizācija.
Jau šobrīd šīs būtībā neapzinātās bailes parāda attieksme pret t.s. repatriantiem – palieciet tur, uz kurieni aizvilkāties, nav, ko vazāties apkārt pa pasauli. Jā, mēs varam dažādi attiekties gan pret ārzemēs strādājošajiem, kurus pēkšņi “velk uz dzimteni” (patiesībā t.s. mītnes zemēs viņi nevienam nav vajadzīgi, jo tur vispirms rūpēsies par savējiem), gan tiem, kuri patiešām vieglprātīgi izdomāja doties slēpot, jo “ir taču samaksāts”… Taču viņi ir mūsējie. Un te parādās krīzes laika dubultā morāle – “miera laikā” mēs visi trakoti metāmies aizstāvēt Kristīni Misāni, kura taču pati savu lēmumu (neuzmanības? vieglprātības? rīcības seku nenovērtēšanas?) dēļ nokļuva tur, kur nokļuva. Jo ir taču “mūsējā”. Bet tagad, kad citi “mūsējie” tiešā veidā var būt bīstami faktiski jebkuram no mums? Un tie paši, kas ar putām uz lūpām “stāvēja un krita” par Misāni, jau ir citās domās: sēdiet tur, no kurienes gribat atgriezties. Viegli taču ir “solidarizēties” tad, kad tevi tieši tas neskar. Bet pavisam cita lieta, ja tas skars tevi tieši un nepastarpināti… Kādi tur vairs “mūsējie”.
Un, protams, īstais “katrs par sevi” un sabiedrības kolektīvo baiļu lakmusa papīrītis ir prasība par katru cenu uzzināt visu saslimušo vārdus un dzīvesvietas… Jājautā, kāpēc? Vai tāpēc, lai, degot lāpām, aizietu un nosvilinātu viņu mājas vai sarīkotu linča tiesu? Ja saslimušais ievēro karantīnu, tad konkrētais cilvēks nav bīstamāks sabiedrībai kā jebkurš “ikdienas” slimnieks. Pat otrādi. Jo, sēžot mājās, viņš nevienu nevar aplipināt. Turklāt viņš, visticamāk (ar 98% varbūtību) izveseļosies. Bīstamība ir slimības izplatībā, nevis konkrētajā cilvēkā. Bīstamība ir tajā, ka cilvēks neapzināti (jo nemaz nezina, ka viņš ir inficēts) vai savas noteikumu neievērošanas dēļ aplipina citus.
Bailes un neziņa par nākotni – gan darba, gan veselības ziņā. Tas šobrīd ir svarīgākais. Un te var tikai aicināt: tagad saudzēsim sevi un citus, būsim piesardzīgi. Un vienlaikus varbūt vismaz padomāsim par kopējo solidaritāti, par to, ko darīsim “pēc tam”.
31.03.2020 / Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: Unsplash.com
