“Darbojas partiju disciplīna, koalīcijas vienošanās un tamlīdzīgas ļoti demokrātiskas procedūras, un mums stāsta, ka tā ir visdemokrātiskākā procedūra pasaulē. Atļaušos apgalvot, ka tas tā nav. Tikai aizklātas vēlēšanas ir demokrātiskas vēlēšanas. (..) Padomju Savienības komunistiskās partijas tradīcijas Latvijas Republika ir veiksmīgi pārņēmusi, labojusi Satversmi. Šīs bija visnedemokrātiskākās prezidenta vēlēšanas Latvijas vēsturē. Ja kāds man grib iestāstīt, ka atklātas vēlēšanas ir demokrātiskas, tad viņš runā ar Josifa Visarionoviča Staļina piegājienu.” (No smagos noziegumos apsūdzētā un atstādinātā Ventspils mēra Aivara Lemberga preses konferences)
• • •
Atsaukšanās uz Staļinu, Hitleru, Polu Potu vai citu masu slepkavu, lai raksturotu sev netīkamus politiskos procesus valstī, ir kļuvusi par teju vai modes lietu. Turklāt neatkarīgi no tā, kurš un par kuru šos neglaimojošos salīdzinājumus izsaka. Vieni publiski paziņo, ka komunistu, čekistu vai nacistu paņēmienus izmanto, lai ierobežotu noteiktas tautības dzīvi mūsu brīvajā un demokrātiskajā valstī, citi – tieši pretēji – raksturo tos pirmos, ka viņi paši izmanto vecās “čekistu metodes”, lai vāktu sev atbalstītāju pulciņu starp balsotājiem vēlēšanās. Citiem vārdiem, nav nekāds brīnums, ka labi atstrādāts un sabiedrībā atpazīstams “arguments” tiek tiražēts teju vienmēr. Lai par ko arī nebūtu stāsts.
Taču interesantākais šajā Lemberga kunga viedoklī par Egila Levita ievēlēšanu ir kas cits: proti, atsaukšanās uz ļaunās pašreizējās koalīcijas bosu pieprasījumu pēc “partiju disciplīnas” un “koalīcijas vienošanās”. Un te, šķiet, nepieciešams pakāpties kādu laika sprīdi atpakaļ. Uz tiem “vecajiem, labajiem” laikiem, kad pats Lemberga kungs droši sēdēja pie koalīcijas partneru galda, lai tieši tādā pat veidā nodrošinātu dažnedažādu, brīžiem visai kutelīgu jautājumu risināšanu ar tādu pat “koalīcijas vienošanos”, par ko tagad pārmet jaunajai valdībai, pie kuras galda mūžīgajam “ZZS premjera kandidātam” vieta nav atradusies. Tātad nav atradusies arī iespēja ietekmēt procesus ne Ministru kabinetā, ne Saeimā. Tāpēc žēlošanās par “nedemokrātiskajām vēlēšanām”, kas tādas kļuvušas pēc atklātā balsojuma ieviešanas, ir vien putu kulšana. Bet lai skanētu smukāk, noteikti piesaucams Staļins un komunistu laika tikumi.
Tiesa gan, Lemberga kungs aizmirsis pieminēt kādus visai būtiskus faktus no mūsu “iepriekšējās dzīves”. Vairāku prezidentu ievēlēšanu pēc aizkulišu vienošanās zoodārzos, “Rīdzenes” viesnīcā vai kādā citā Lielajai Politikai tikpat atbilstošā vietā. Un te nu var atstādinātajam pilsētas mēram tikai piekrist: atklāts balsojums patiešām saknē nocērt iespējamību ar puslegāliem vai pavisam nelegāliem paņēmieniem piespiest vienu vai otru “tautas kalpu” balsot nevis pēc sirdsapziņas, bet gan pēc tīri nopirktas ieinteresētības. Tā teikt, neviens taču tāpat neuzzinās, kā es balsoju, tāpēc – skatieties uz rezultātu tablo, tur viss ir uzrakstīts, bet es pats personīgi varēšu visiem teikt: nē, nē, tas nebiju es.
Ir skaidrs, ka absolūtas demokrātijas pasaulē nav. Un arī katram no balsošanas veidiem ir savas priekšrocības un savi trūkumi. Tostarp, protams, arī atklātai prezidenta ievēlēšanai ir savi mīnusi. Taču Lemberga kunga piesauktā šo prezidenta vēlēšanu “neesošā intriga” laikam gan būtu viens no mazākajiem mīnusiem, salīdzinot ar plusiem, ko deva balsošana atklāti. Ja ar “intrigu” šajā gadījumā ir domāts fakts, ka nebija iespējama atsevišķu deputātu piespiešana balsot, diplomātiski izsakoties, citādi, bet, sakot pavisam tieši, Levita izgāšanai, tad, protams, intriga iztrūka. Un pārsteigumu nebija. Te gan jāpiebilst, ka diezin vai prezidenta un citu augstāko valsts amatpersonu ievēlēšana būtu jāvērtē pēc “pārsteiguma principa”. Re, kā interesanti sanāca. Pārsteigums, kā smejies…
Katrā ziņā ne Valsts prezidentam, ne citiem ievēlētiem amatvīriem un amatsievām noteikti nav jābūt “pārsteigumam” vai “mazākā ļaunuma kandidātam”. Lēmumam ir jābūt izsvērtam un pārliecinošam. Lai nebūtu mūžīgi piesauktās “aizdomu ēnas” par kuluāru vienošanos zoodārzā, Saeimas kafejnīcā vai kādas galvaspilsētas viesnīcas luksa numuriņā. Un šādu procesa caurspīdīgumu nodrošina tieši atklāts balsojums. Savukārt piesaukt “sirdsapziņas balsojumu”, ko atklātais balsojums nenodrošina, ir vairāk nekā dīvaini. Īpaši, ja salīdzināts tiek ar Josifu Visarionoviču… Piedodiet, Lemberga kungs, bet ir būtiska atšķirība: Staļina laikos šāds atklātais balsojums pēc sirdsapziņas nozīmēja tūlītēju došanos uz tālākiem dižās padomju valsts nostūriem kaut kur galējos ziemeļos vai Sibīrijas taigās. Tagad situācija ir mainījusies. Un arī atklātā balsojumā izdarītā izvēle nekādas tālejošas sekas veselībai un dzīvībai nerada. Tieši otrādi, vēlētājam ir tiesības zināt, kādu izvēli ir izdarījis viņa ievēlētais deputāts. Turklāt ja vēl konkrētais deputāts var pamatot, kāpēc balsojis tieši tā un ne citādi, tad deputāts tikai iegūtu papildu cieņu, neriskējot ne ar savu politisko, ne kāda cita veida karjeru. Pat tad, ja viņš nebūtu balsojis par Levitu. Galu galā – tas pat ir katra deputāta pienākums: skaidrot savu izvēli.
Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: Reinis Inkēns, Saeima
