Jau kļavu lapas sārtojas,
Un dzērves rindā kārtojas,
Uz siltām zemēm dzērves trauc,
Mūs visus šodien skola sauc!
• • •
Bija kādreiz tāds dzejolītis, ar kuru sākās vecā pirmklasnieku ābece… Ābeces ir nomainījušās, tāpat kā daudz kas cits mūsu bērnu mācīšanās un mācīšanas procesā, bet viens gan palicis nemainīgs: klāt atkal 1. septembris, kas ir ne vien pirmā rudens mēneša pirmā diena, bet arī pirmā skolas diena. Šogad gan došanās uz skolu skolēniem pārsvarā iekrīt 2. septembrī, tādējādi par vienu dienu pagarinot skolēnu brīvlaiku, bet tas gan nemaina būtību – ar septembri atkal sākas deviņu mēnešu mācību gada maratons.
Turklāt, lai cik patosa pilni tas neskanētu, izglītība ir pats pamatu pamats, lai šodienas skolasbērni dzīvē nepazustu. Un tikai pedagogu spēkos ir izdarīt visu, lai skolasbērni apzināti un mērķtiecīgi izvēlētos izglītību. Jo tikai tāda ir izvēle par labu iespējām dzīvē, izvēle par labu nākotnei, izvēle par labu savas turpmākā likteņa, pieaugušo dzīves panākumiem un perspektīvai. 21. gadsimtā neviena dzīves joma nav iedomājama bez zināšanām – ne tikai kādā konkrētā nozarē, ne tikai šauri specializētā jomā. Šodienas jauniešiem jāmāk un jāzina daudz vairāk – jāprot orientēties ekonomikā, jāsaprot modernās tehnoloģijas, kas ienākušas it visās dzīves jomās, jāmēģina atrast jaunus un negaidītus risinājumus pat vistradicionālākajā uzņēmējdarbības formā vai plānojot savu dzīvi. Mūsu jaunieši to mācēs, mūsu jaunieši to varēs, ja vien, protams, būs ieguvuši atbilstošas zināšanas un iemaņas. Un tad jau viss būs tikai pašu jauniešu rokās.
Neraugoties uz pedagogu un valsts domstarpībām, streikošanas draudiem un visām citām nebūšanām, kas beidzamajā laikā pamatā saistās ar izglītības sistēmu valstī, 1. septembris tomēr joprojām ir svētku diena. Pedagogiem, protams, ir īpaša misija – ieinteresēt bērnus un jauniešus pašā mācību procesā, radīt pārliecību, ka skolas solā apgūtais dzīvē noderēs, nevis būs noliekams tālākajā plauktiņā, jo atzīme taču vajadzīga vecākiem un pedagogiem, nevis viņiem pašiem. Vai pedagoga darba jēgu un nozīmi nav aizēnojuši nebeidzamie skandāli un problēmas, cīnīšanās par atalgojuma palielināšanu? Vai nesakārtotība izglītības sistēmas vadībā un neskaidrības par to, kas un, galvenais, kā notiks ar mūsu skolām un, moderni sakot, skolu tīklu, nav krietni samazinājušas pedagogu entuziasmu darīt savu sirdswdarbu? Grūti pateikt, bet lielā mērā taisnība ir tas, ka skolotāja darbs nav profesija, bet misijas apziņa. Tās misijas, bez kuras nav iedomājama mūsu bērnu un jauniešu nākotne. Un labs skolotājs tāds būs vienmēr – pat tad, ja ir grūtības, pat tad, ja attieksme no valsts puses pret skolotāja profesiju, diplomātiski sakot, varētu būt labāka.
Tomēr lai kāds būtu viedoklis par pesimistisko situāciju Latvijas izglītībā, var apgalvot, ka nākotnes iespējas mūsu Latvijā un arī Ventspilī ir. Latvija attīstās, jā, varbūt ne tik strauji, kā mēs gribētu, bet ejam uz priekšu. Jaunieši veido jaunus un veiksmīgus uzņēmumus, turpina izglītību un gūst panākumus visdažādākajās jomās. Jā, ne visiem izdodas, bet nekad jau laikam nav bijusi tāda Saules pilsēta, kur itin visi dzīvotu laimē, mierā un saticībā… Jo daudzas lietas un notikumi, tāpat kā attīstība ir atkarīgi arī no paša cilvēka – viņa gribasspēka, nākotnes redzējuma un spējām.
Latvija arvien vairāk kļūst par vietu, kur katram rosīgam un mērķtiecīgam cilvēkam ir iespēja dzīvot, mācīties un strādāt. Stereotipi par nevajadzīgo izglītošanos, kas līdz šim likuši dažiem jauniešiem atmest skolai ar roku, vairs nav modē. Un tie jau sen vairs nav pamatoti. Latvijā ir daudz darāmā, un tieši tāpēc ir vajadzīga izglītota jaunā paaudze, ar iespējām izvērsties, apliecināties un realizēt vislielākos nākotnes plānus. Ventspilnieks.lv sveic visus studentus, skolēnus, vecākus un pedagogus ar Zinību dienu un kārtējā mācību gada sākumu. Lai izdodas!
Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: Pixabay
