“Vairums Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka kopumā viņiem ir maz iespēju kontrolēt politiķu darbību, liecina pētījumu aģentūras SKDS veiktās aptaujas dati. Gandrīz puse jeb 44% respondentu šim apgalvojumam piekrīt pilnībā, savukārt vēl 36% tam drīzāk piekrīt.” (No publikācijas portālā Ventspilnieks.lv)
• • •
Īsi pirms vēlēšanām kādā LTV diskusijā ar kārtējiem “nominantiem” ministru amatiem izskanēja diezgan šokējoša frāze: “Pēc vēlēšanām skatīšos – ja ievēlēs, tad arī studēšu visas tās zinības par ministrijas vadību. Ja neievēlēs – tad kāda starpība, tāpat tas man nenoderēs…” Neminēsim vārdā šīs patiešām interesantās domas autoru – viņš Saeimā, paldies Pērkoņtēvam un visiem augstajiem Olimpa dieviem, netika ievēlēts, tāpēc kā politiķis, cerams, jau norakstīts mūsu jaunlaiku politiskās dzīves mēslainē, taču konkrētā kunga “uzstādījums” nebūt nav nekas ne unikāls, ne arī, protams, neparasts. Tikai minētais kandidāts ministra amatam to savā iedzimtajā vai dzīves laikā iegūtajā naivumā atļāvās paust skaļi un publiski. Netieši, bet ļoti konkrēti sociologu veiktā aptauja tikai apstiprina augstāk minētā kandidāta “personisko viedokli” – tikai šoreiz jau plašākā, būtībā visas sabiedrības līmenī.
Un, proti, sabiedrībai kopumā vispār neinteresē tas, kas notiek “politikas virtuvē” vai valstī kopumā. Iemesli, protams, ir dažādi. Citiem vienkārši pietrūkst intereses, vēl citiem – izpratnes, vēl kādam – tāpat labi, bet zināmai iedzīvotāju kategorijai – joprojām visi dalās “mēs un viņi” kategorijās. Respektīvi, “mēs” esam daudzcietusī tauta, kuru “viņi”, t.i., politiķi, nemitīgi pazemo, bet valsti izlaupa. Nesaudzīgi un mērķtiecīgi. Nenoliedzami, šai parādībai (iedomājieties, četras piektdaļas iedzīvotāju uzskata, ka politiķus ietekmēt nevar) ir arī objektīvi iemesli. Piemēram, līdzīgi kā citās Rietumvalstīs un pat Eiropas Savienības “stūrakmeņos”, arī pie mums spēkā pieņēmies populisma vilnis – sak, mēzīsim visus šitos vecos stagnātus no varas krēsliem ārā, bet vietā liksim tos, kas iepuvušo sistēmu sagraus pilnīgi un galīgi.
Lielā mērā šādu populisma pieaugumu ir izraisījuši paši ilgstoši pie varas esošie. Valstī it kā viss ir kārtībā, attīstība notiek, ir vērojamas pozitīvas tendences un kopumā tiešām lietas uzlabojas (cita lieta, ka vienmēr katram gribas vairāk un ātrāk). Līdz ar to varas augšgalā esošie (ne tikai Latvijā, bet arī Vācijā, Britānijā, Francijā, Itālijā…) nemaz vairs neuzskata par vajadzīgu konsultēties ar savu “darba devēju” – tautu. Viss taču ir labi, kāpēc vēl prasīt kaut ko tiem, kas tāpat “neko nejēdz”? Un rezultāts ir tāds, kāds nu tas tagad sanācis.
Cita lieta, ka minētās SKDS aptaujas identificētais “lielums” – 80 procenti no iedzīvotājiem – ir ne vien milzīgi liels, bet arī ietver sevī teju visas iedzīvotāju grupas. Nenoliedzami, bieži vien svarīgi nav tas, ko pajautā, bet gan – kā to izdara. Un jautājums “vai, jūsuprāt, jūs varat kontrolēt politiķu lēmumus?” jau gandrīz automātiski ietver sevī negatīvu atbildi – padomājiet paši, kā gan iespējams tā pa tiešo un ļoti reāli kontrolēt viena vai otra lēmuma pieņemšanu? Kaut gan nav noliedzams, ka arī nedaudz “mīkstāks” jautājums (piemēram, “vai, jūsuprāt, politiķi ieklausās sabiedrības viedoklī?”) diezin vai dotu pozitīvākus rezultātus… Problēma ir. Un tā ir jārisina. Īsos vārdos šo problēmu var formulēt pavisam vienkārši: par pieņemtajiem lēmumiem un šo lēmumu argumentāciju ir jāstāsta. Vienkāršos un saprotamos vārdos, “neiebraucot” svešvārdos, makroekonomiskos skaitļos un kaut kur kādās citās dimensijās un līmeņos.
Diemžēl arī jaunievēlētais un pavisam jaunais deputātu sastāvs (nomainītas vēlēšanu rezultātā taču ir teju divas trešdaļas no visām 100 gudrajām galvām) neko no iepriekšējo kļūdām nav mācījušies. Potenciālās valdības koalīcijas tapšanas bezgalīgais process no vecajiem tikumiem nekur tālāk nav aizgājis. Atkal kabinetu un koridoru sarunas, atkal (tikai šoreiz citu personāžu izpildījumā) aizkulišu vienošanās, kas publiskā telpā tiek reducētas līdz vienam skaļi izskanējušam teikumam: sarunas noritēja konstruktīvi… Un ko tiem 80 procentiem, kuri uzskata, ka nevar kontrolēt politiķu lēmumus, no šīs frāzes saprast? Tikai to, ka tiešām politiķu lēmumus kontrolēt nevar. Gan jau kaut kur kādā slēgtā kabinetā vai zoodārzā tāpat visu izlems bez mums – tas ir, daudzcietušās tautas.
Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: LETA
