Intervēt pilsētas slimnīcas “kovidnodaļas” vadītāju Gustu Ancānu (1992) – par mediķu iespējām sargāt un glābt cilvēku veselību šajos traģiski mainīgajos laikos – nebija mūsu pašu izvēle. Laikrakstam jauno speciālistu ieteica slimnīcas vadītājs Juris Lācis: “Gusts ir pēdējā gada rezidents, un, līdzīgi kā pārējie rezidenti–pneimonologi, ir paņēmis akadēmisko atvaļinājumu un devies palīgā nākamajai darba vietai cīņā ar pandēmiju. Ņemot vērā Gusta Ancāna kvalifikāciju, viņam šobrīd ir uzticēta Covid-19 pacientu ārstēšanas virsvadība Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā (ZKRS) Ventspilī. Ar šo viņš lieliski tiek galā un galvenais, ieguvēji jau ir pacienti.” Paldies jums, Lāča kungs, par ieteikumu!
– Kā Jūs vērtējat “kovidsituāciju” pilsētā, Ventspils novadā, arī Talsu novadā, kas ir ZKRS pārziņā? Ko jūs redzat, “raugoties no slimnīcas logiem”?
– Jāsaka godīgi: es neko daudz neredzu, jo tie, kuri Covid-19 izslimo mājās, ir savu ģimenes ārstu aprūpē, arī uz ielām viņi nav manāmi. Es redzu tikai pacientus, kuri nonāk šeit. Slimnīca seko līdzi kovidpozitīvo cilvēku skaitam reģionā, un, balstoties šajos skaitļos, prognozē nākotnē stacionēto slimnieku daudzumu, un plāno viņiem nepieciešamās gultasvietas.
– Kāda tad jums varētu būt prognoze par šī gada atlikušo mēnesi, par nākamā gada sākumu?
– Esmu šeit samērā nesen, no 1. novembra. Pirms tam strādāju Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā Rīgā, kur man ir rezidentūras programma. Kad ierados te, situācija bija samērā drūma, jau nedēļu darbojās “lokdauns”. Taču “lokdauna” efektu mēs jūtam tikai pēc divām nedēļām, un tikmēr intensīvās terapijas palātas bija jau aizpildītas gandrīz simtprocentīgi. Šobrīd (intervijas brīdī 29. novembrī – DL) un pēdējās divas nedēļas ir tāds mierīgāks periods, jo pacientu skaits – arī to, kam vajadzīga intensīvā terapija – samazinās. Varējām, kā saka, uzelpot. Diemžēl notiek tas, ko mēs novērojam pēdējās dienās un kas arī bija sagaidāms, proti, apmēram desmit dienas pēc mājsēdes beigām atkal sāka palielināties slimnieku skaits. Nedaudz pieaug pacientu skaits slimnīcā, arī intensīvajā terapijā. [Rezignēti nopūšas…] Mēs sagaidām, ka tādi būs vēl…
Vai jūs, ja tikai “būtu teikšana”, personiski vēlētos paildzināt neseno mājsēdi?
– Ļoti grūti ko teikt, jo tam “apakšā” ir daudz kas tāds, par ko es neņemos spriest. Piemēram, ekonomiskie apsvērumi un viss pārējais, ko es tik labi nepārzinu. No ārsta viedokļa raugoties, mājsēde ir visefektīvākā metode, jo tad vīrusa transmisija ir absolūti minimāla un pacientu skaits ir ļoti zems. Taču šo līdzekli izmanto vien tad, kad infekcijas gaita kļūst nekontrolēta.
– Kā ir ar cilvēku psiholoģisko noturību pandēmijā? Man rodas iespaids, ka ļaudis “izdeg”, nespējot sagaidīt šīs sērgas beigas. Tiklīdz šķiet, ka mums cīņā ar kovidu ir “cietāks pamats zem kājām”, tā atkal rodas ziņas par jaunu, bīstamāku vīrusa paveidu. Jūs pats neesat noguris no tā, ka slimība arvien attīstās un gals tai nav redzams?
– Es ļoti vēlos, lai pandēmija beidzas, jo viss, ko redzu, ir… Esmu plaušu ārsts, un no pirmās dienas, kad Stradiņa slimnīcā tika ievesti pirmie kovida pacienti, es ar viņiem strādāju, jo mūsu nodaļa pirmā kļuva par Covid-19 nodaļu. Es savas specialitātes pacientus praktiski vairs neredzu vai redzu minimāli, jo visās manās nodaļās ir tikai kovids. Ja nu vienīgi ir kāda konsultācija citās nodaļās. Man tā ļoti pietrūkst. Tajā pašā laikā es nesaku, ka man “viss apnicis” – ir pacienti, esmu ārsts, un man viņiem ir jāpalīdz. Pa šo laiku ir iekrāta zināma pieredzi, ko varu pielietot, un man par to pretenziju nav. Mazliet cita problēma, kas mums iezīmējas, ir rezidentūras studijas – lai novērstu pandēmijas uzliesmojumu, Rīgas un citu slimnīcu darbā tika iesaistīti daudzi rezidenti. Arī es esmu pēdējā gada rezidents, un mana apmācība tādēļ ir krietni cietusi*. Sakarā ar to biju spiests ņemt akadēmisko atvaļinājumu – lai mans rezidentūras laiks nebeigtos ar tajā neapgūtām lietām. Kamēr Covid-19 būs, strādāsim! Citu iespēju šobrīd neredzu.
– Cik jums pašam ir lielas bailes saslimt?
– Esmu jau izslimojis, pēc tam vakcinējos. Arī balsta vakcinācija drīz man būs jāsaņem.
Bailes ir jau pagājušas. Risks pastāv, mēs cenšamies izvairīties, kā varam. Kad pirmo reizi gāju pie šiem pacientiem, nebija ne vakcīnu, ne zināšanu, kā viņus ārstēt. Tad mēs ģērbāmies gandrīz kā kosmonauti, un ļoti, ļoti bija bail. Tagad ģērbjamies ļoti līdzīgi, bet baiļu faktors ir jau mazliet mazāks.
– Ņemot vērā kaut vai jauno “Āfrikas paveidu”, jūs nepieļaujat, ka nākamā gada sākumā – pēc Ziemassvētku tirdziņiem un gadumijas svinēšanas – varam sagaidīt atkārtojamies ko līdzīgu rudenī piedzīvotajam?
– Ļoti ceru, ka nē. Taču es noteikti rēķinos, ka tuvāko nedēļu laikā mums būs pacientu pieplūdums. Ziemas mēneši ir visgrūtākie, par to jau pārliecinājāmies pagājušo reizi – situācija nebija tik kritiska kā pirms “cietās mājsēdes”, bet… Ceru, ka mūsu veselības aprūpes sistēma ar to tiks galā. Ļoti ceru uz vakcināciju.
– Cik lielā mērā pilsētnieki var rēķināties, ka slimnīca un ārsts Ancāns viņiem spēs pavisam smagā brīdī palīdzēt? Cik liels jums ir pacientu “prioretizēšanas” jeb šķirošanas drauds?
– Kopš strādāju šeit, paldies Dievam, nav bijis tā, ka man jāskatās pacientam acīs un jāsaka viņam – nevaru palīdzēt. Slimnīca ir diezgan labi sagatavojusies arī turpmākām krīzēm, jo mums ir gan reanimācijas gultas, gan kardioloģijas nodaļā papildus izveidotas četras intensīvās terapijas gultas.
Šajā mājā, kur šobrīd esam, darbojas divas “kovidnodaļas”. Vēl viena tika izveidota kardioloģijas nodaļā, kas – kovidpacientu skaitam mazinoties – no 1. decembra atkal strādā ar sirds slimībām. Taču, ja atkal rastos tāda vajadzība, šo nodaļu jebkurā brīdī varam atvērt ar vīrusu saslimušajiem. Kovidslimnieku ārstēšanai izmantojām arī ķirurģijas nodaļu, tāpēc mums ir diezgan lielas rezerves pacientu uzņemšanai.
– Ja vien tas nav “komercnoslēpums”, cik kovidpacientus slimnīca vienlaikus varētu uzņemt krīzes brīdī?
– Ja ieskaitām kardioloģijas nodaļu, tie ir piecdesmit cilvēki. Šo skaitli varam vēl palielināt. Taču šobrīd slimnīcā ārstējās 20–25 pacienti.
– Šīm piecdesmit “kovidgultām” ir nelāgs blakusefekts: slimības uzliesmojumi liedz iespējas sniegt medicīnisko palīdzību citiem pacientiem. Tas bija un paliek viens no pandēmijas lielākajiem šokiem, kad tiek atceltas plānveida operācijas, ko cilvēki gaidījuši pat gadiem. Izrādās, “prioretizēšana” jau notiek šādā veidā. Kādas, jūsuprāt, ir slimnīcas iespējas palīdzēt tiem “mazāk svarīgajiem” pacientiem, kuri slimo ar ko citu, ne vīrusu?
– Akūtās problēmās slimnīca viņiem patlaban noteikti spēj palīdzēt, atļaušot teikt, gandrīz kā agrāk. Arī “ne-kovida” pacientiem ir pieejamas reanimācijas gultas, notiek akūtas ķirurģiskas operācijas. Atgriežas arī atceltās plāna operācijas un dienas stacionāra pakalpojumi. Man kā “ne-ķirurģijas” specialitātes ārstam, dežurējot uzņemšanas nodaļā un konsultējot kolēģus, ir pārliecība, ka spējam slimnīcā nodrošināt gan gultas, gan ārstēšanu ikvienam, kam tās ir nepieciešamas.
– Bet ja, nedod Dievs, būs jauns uzliesmojums?
– Pat vissliktākajā brīdī slimnīcas terapijas nodaļa netika pārvērsta “kovidnodaļā”, neiroloģijas – arī nē. Šie pacienti tika un tiek ārstēti. Ķirurģijas nodaļa tika reducēta, apvienojot ar traumatoloģijas nodaļu, un arī šeit akūtiem pacientiem tika sniegta palīdzība. “Kovidgultas” tika atvērtas uz plānveida pacientu rēķina, taču īslaicīgi – sāka iedarboties “lokdauns”, un mēs tās īsti neizmantojām. Ja tiešām atkārtotos situācija pirms mājsēdes, ja turklāt vēl divas nedēļas nekas netiktu darīts lietas labā – tad mēs varētu nonākt situācijā, ka Covid-19 paralizē citu slimību ārstēšanu. Es pašā kritiskajā punktā nebiju šeit, strādāju Stradiņa slimnīcā. Tur klājās, teikšu tā, ļoti slikti – reanimācijā jau bija simtprocentīga gultu noslodze. No tā mēs baidāmies visvairāk – ka visiem smagi slimajiem nenodrošināsim intensīvo terapiju. Patīkami zināt, ka Ventspils slimnīcā ir pasūtīts daudz ventilācijas aparātu, un tāpēc varam nodrošināt skābekļa intensīvo terapiju.
– Kas ir pats briesmīgākais, ko jūs esat piedzīvojis šajā pandēmijas laikā?
– [Smagi nopūšas.] Esmu bijis arī īsu laiku Gaiļezerā – mēnesi reanimācijas nodaļā. Katra no kovida miruša pacienta nāve nav viegla. Atmiņā palikuši arī daudzi gados jauni mirušie. Cilvēki, kuriem mājās palika mazi bērni. Kad runāju pa telefonu ar viņu radiniekiem… Parasti visi saka vienu: “Ja tikai būtu zinājuši, mēs būtu rīkojušies!” Parasti smagie gadījumi – tie ir nevakcinēti cilvēki. Stradiņa slimnīcā nācās piedzīvot inficēto grūtnieču nāvi no smagas pneimonijas… Redzēts ir daudz kas. Es cenšos neļaut emocijām ietekmēt mana darba kvalitāti, un tas, protams, nav viegli.
– Jūsuprāt, kas izraisīja slimības uzliesmojumu šoruden?
– Hmm… Iespējams, kombinācija no pārāk ātri atceltiem un pārāk mīkstiem ierobežojumiem kopā ar ļoti zemu vakcinācijas aptveri.
– Cik lielā mērā situāciju ietekmēja kovidsertifikāti? Vai tie neradīja izslimojušajiem un vakcinētajiem ilūziju, ka nu viņiem nekas nedraud?
– Neesmu piedzīvojis, ka vakcinēts cilvēks uzvedas ļoti pārdroši vai pat tīšām kontaktējas ar sev zināmiem saslimušajiem. Vismaz manā ģimenē un draugu lokā šādu pārgalvju nav. Esmu diemžēl novērojis tikai pretējo – cilvēks netic slimībai, nevakcinējas, jūtas drošs, ka viņu vīruss neskars. Tad, kad atklājas slimība, daļa no viņiem jūtas neērti, kaunas par savu nostāju, tāpēc nevēlas doties uz slimnīcu, ilgi mēģina izslimot kovidu mājās…
– Ventspils slimnīca var lepoties ar to, ka šeit ir “struktūrvienības”, kas citur nav pat sapņos – dienesta dzīvokļi. Vai jums šādu “vienību” piedāvāja?
– Jā, tika piedāvāts dzīvoklis, ko pagaidām vēl neizmantoju – šobrīd nav aktuāli.
– Tas jums būtu nopietns enkurs, lai paliktu Ventspilī?
– Viens no… Man ir mazliet savādāka situācija nekā citiem jauniem ārstiem, kam būtu jāpārceļas uz pilnīgi svešu vietu – esmu jau dzīvojis Ventspilī, beidzis te vidusskolu**. Šī ir vieta, kur man patīk dzīvot visvairāk, un es te gribētu atgriezties. Arī slimnīca sniedz lielu atbalstu saviem jaunajiem ārstiem, un tāpēc tādi šeit, ja nemaldos, ir pāri par divdesmit.
– Jūs pirms diviem gadiem piedalījāties jauno ārstu protestā, prasot Saeimai un valdībai nodrošināt pašu apsolīto mediķu atalgojuma kāpumu. Jūsuprāt, kāpēc valsts vara ir tik nepiekāpīga – pat spītējot pandēmijai un drīzām Saeimas vēlēšanām?
– Man nav versiju, jo es to vienkārši nesaprotu. Pirmos divus gadus, man strādājot kā rezidentam, cik atceros, tiešām bija tas noteiktais 20 procentu palielinājums, tad sāka sarukt. Nezinu, kāpēc – nebija pareizi sarēķinātas finanses vai tiešām trūka naudas, par ko gan šaubos… Varbūt nav politiskās gribas?
– Jūs pašu šī valdības “principiālā” knauzerēšanās ir nopietni ietekmējusi?
– Jā, ļoti nopietni. Kad es 2016. gadā iestājos rezidentūrā, puse no maniem kursa biedriem, pabeidzot pamatstudijas, devās uz ārzemēm. Praktiski vienmēr – finansiālu apsvērumu dēļ. Ļoti reti – augstu profesionālo ambīciju dēļ. Rezidentu atalgojums bija ļoti mazs, tāpēc strādāju pusotru, divas slodzes. Jau bija jāuztur ģimene. Arī es nopietni apsvēru iespēju braukt projām – tikai naudas dēļ. Jo man gribas dzīvot Latvijā, Ventspilī. Šobrīd situācija ir uzlabojusies, un tāpēc redzam, ka arvien mazāk jauno ārstu pamet Latviju.
– Varbūt tā ir labā ziņa valdībai – “o, varam turpināt skopoties, jo vēlētāji bez ārstiem nepaliks!”?
– Protams, ir mazliet sarūgtinājums, ka mums kā, manuprāt, augsti kvalificētiem speciālistiem ir jāiet ielās, lai pie Saeimas lūgtu sev naudu. Man tas šķiet ļoti nepieņemami, bet citu variantu mēs tajā brīdī neredzējām. Tādejādi esam kaut ko panākuši, bet ceram, ka atalgojuma palielinājums – ne tikai ārstiem, arī māsām – neapstāsies. Problēma vēl ne tuvu nav atrisināta, varbūt tikai apdzēsts ļoti liels ugunsgrēks.
– Kas mums palika neizrunāts, ko jūs vēlaties pateikt ventspilniekiem?
– Vēlos atgādināt visu laiku sludināto un ļoti apnikušo vēsti par vajadzību vakcinēties. Tā nav beigusies, un tāpēc – cilvēki, kas vēl nav potējušies, lūdzu, pasteidzieties! Tādā veidā, kaut varbūt ne simtprocentīgi, bet jūs pasargāsiet sevi no ļoti smagas saslimšanas. Zāļu, kas izārstētu Covid-19, joprojām nav, un vakcīna ir vienīgais efektīvais jūsu veselības sargs.
———-
* Kā oktobrī ziņoja LTV raidījums “De facto”, mobilizētajiem rezidentiem šī ir ļoti sāpīga problēma – pavisam galējā situācijā to varētu atrisināt pat ar viņu apmācības vispārēju apturēšanu.
** Arī spēlējis basketbolu “Spara” zēnu un U-19 komandās.
6.12.2021. / Autors: Dainis Lemešonoks / Foto: Ventspilnieks.lv arhīvs
