Rīgas dome, Rīgas Satiksme un citi galvaspilsētas dzīves pīlāri jau kļuvuši par teju sinonīmu vārdu salikumam “korupcijas sērga”. Pat lielās politikas aizkulisēs “neiesvaidīts” ierindas pilsonis, lasot kārtējo publiskajā telpā nonākušo “atklāsmi” par kārtējiem kaut kur gaisā izkūpējušajiem miljoniem, vairs nebrīnās – sak, tā jau tas pie viņiem notiek… Arī ziņas par valdošās partijas īpaši pietuvinātajiem, kas salikti teju visos galvaspilsētas svarīgākajos amatos, vairs pat neizraisa smīnu. Drīzāk nožēlu, ka varas, naudas un slavas apvītie vadoņi zaudējuši jebkādu mēra un labas gaumes sajūtu.
Un tad rodas tikai viens jautājums – ziniet, kā tas var gadīties, ka neviens, nekur un nekādā mērā to nezināja? Simti miljoni no nodokļu maksātāju naudas, amata pilnvaru pārsniegšana un visu šo darbību piesegšana… Kā par to varēja nezināt? Bet, pats galvenais, kā tas tā var gadīties, ka arī šobrīd, gaismā nākot arvien jauniem faktiem, joprojām neviens vēl, tautiski sakot, “nesēž”? Drīzāk ir pat otrādi – gana pietiekams ir arguments, ka “es jau nezināju”. Vai sevišķi ciniskos gadījumos – “bet jūs pierādiet”. Gan mediji, gan izmeklētāji tikai virpina faktus šurpu turpu kā biljarda bumbas pa zaļo biljarda galdu, mēģinot aizķerties un savilkt “loģiskās ķēdes”. Pat “jaunie politiskie spēki”, nonākot varas gaiteņos, izrādās, vairs nevar revolucionāro tradīciju garā vienkārši nomest kādu no amata vai radikāli pārveidot līdz galam iepuvušo korupcijas sistēmu un “savējo būšanu”.
Bet uzdots tiek nevis jautājums “kur palika nauda?” un “kuram par to jāatbild?”, bet gan salīdzinoši vieglie publiskie “šļupsti” no sērijas “kur gan mēs varētu pieķerties?”. Tiesa gan, tiesiskā nevarība izpaužas ne tikai ofšoru un samudžināto mazuzņēmumu shēmu tīklos aizplūdušo Rīgas miljonu meklējumos vien. Jau gadiem tepat, Ventspilī, kārtība ir teju identiska – projekti, plāni, būvobjekti vai stratēģiskās attīstības virzieni pakārtoti vienai pašmāju varas virsotnē esošai kliķei. Tas nekas, ka pie mums, kā jau Kurzemes tiešumā pienākas, viss ir vēl vienkāršāk. Ja kādam, piemēram, opozīcijas deputātam, ienāk prātā pajautāt – kāpēc pilsētas budžeta ailītēs tiek ierakstīti tādi vai citādi cipari, tad minētais opozīcijas deputāts pat nevar cerēt uz kaut vai pieklājīgu atbildi. Jo būs vienīgi tā, ka nekāda informācija netiks sniegta vispār. Tev nepienākas.
Gluži kā ar galvaspilsētas miljoniem, arī ar mūsu pilsētas “demokrātisko pārvaldi” ir līdzīgi. Un vienīgais, kas atliek, ir izsaukties: bet kā tā var būt? Ignorējot jebkādas pārvaldes un valsts uzbūves normas, ignorējot ne tikai veselo saprātu, bet n-tos likumu pantus. Un par to “nekas nav”. Gluži kā tajā populārajā politiķu aprindās cirkulējošajā tostā: lai tev viss būtu, bet par to nekas nebūtu. Nav ilūziju, ka pat brīdī, kad kāds tiek saukts pie tiesas, situācija varētu mainīties, Raiņa vārdiem runājot, “uz augšu”. Jo vienmēr atradīsies kāds prasības pieteikumā ielikts kļūdains komats vai neveikli noformulēts teikums, un tas var būt iemesls, kādēļ, lūk, prasība noraidāma, bet tiesas debates izvēršas nevis par lietas būtību, bet par to, kāpēc advokātam vai sūdzētājam uzvalks nav pareizajā krāsā. Tiesai atliek vien noplātīt rokas – tieciet paši galā, jo likums ir tāds un ne citādāks!
Tiesa gan, profesionāli juristi un likumu zinātāji teic, ka ar likumiem, kā reizi, viss ir kārtībā. Tie ir pieņemti un augstajā Saeimas namā apstiprināti gana labi un pat visiem t.s. civilizētās Rietumu pasaules standartiem atbilstoši. Būtu tik vēlme tajos iedziļināties un tos arī likt lietā. Bet, acīmredzot, problēma ir citā – spējā un varēšanā nodarījumus pierādīt, kā arī pašu tiesas kungu gribēšanā iedziļināties un likumus pielietot. Un, pats būtiskākais, pat esošus tiesas lēmumus izpildīt. Ja vainīgie to nedara labprātīgi, tad piespiedu kārtā. Jo nedrīkst būt tāda situācija kā Rīgā vai Ventspilī – it kā ir likumā noteikts ierobežojums ieņemt kādu amatu, it kā ir spēkā stājies nolēmums par šāda ierobežojuma noteikšanu, bet tajā pat laikā visi redz un zina, ka tas pēc būtības netiek pildīts. Un prokurori vai tiesas kungi vienkārši sava mīļā miera labā vai kāda cita iemesla dēļ izliekas neredzam, ka dzīvē tas tiek izpildīts labākajā gadījumā formāli, bet sliktākajā – vispār netiek pildīts. Savukārt kādam “kašķīgam” opozīcijas deputātam vien norāda: nu, ko jūs no mums vēl gribat, mēs taču ierobežojumu vai lēmumu pieņēmām…
Ja mūsu pašu likumi tiktu izpildīti nevis formāli, bet pēc būtības. Ja kontroles un tiesībsargājošās iestādes lietu skatītos nevis vadoties no papīriem, bet reālās dzīves. Ja sodi būtu bargāki un sodu piemērošana, moderni izsakoties, “bezkompromisa”. Ja pazudušie miljoni (par kuriem visi taču zina, kur tie patiesībā palikuši) tiktu patiešām meklēti tur, kur tie atrodas, nevis formālo atskaišu ailītēs. Ja izpildītos visi šie “ja”, tad nebūtu vienkāršajam pilsonim izbrīnā jāizsaucas: “Nu, sakiet, kā tā var būt?”.
Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: Ventspilnieks.lv
