Tur tā valdība Rīgā nesaprot, ka viņi ir Latvijas valdība. Viņi uztver sevi kā Rīgas pašvaldību. Un visu laiku putrojas. (..) Ko Kariņš maisās? Ne viņa cūka, ne viņa druva. (..) Rīgas pilsētas domei, veicot teritoriālo plānošanu, ir jāizvēlas, kurā vietā ir jābūt koncertzālei. Rīgas pilsētas dome to nav izdarījusi. Ko tas nozīmē? Ka Rīgas pilsētas dome neuzskata, ka Rīgā ir vajadzīga koncertzāle. Un pareizi uzskata. Jo Rīgā nav vajadzīga koncertzāle. Latvijā ir četras koncertzāles, ar to pilnīgi pietiek. Un, ja ir vajadzīgs nosaukums “nacionālā koncertzāle”, tad laipni lūdzu – Ventspilī būtu Nacionālā koncertzāle Latvija. Rīdzinieki taču var izbraukāt. Ja Rīgas pilsētas dome neuzskata, ka Rīgai vajadzīga koncertzāle. Un ko šai procesā maisās Kariņš? Ja viņu ievēlēs par Rīgas domes priekšsēdētāju Burova vietā, (..) tad viņa kompetencē būs izvēlēties, kurā vietā būvēt koncertzāli]. (No Aivara Lemberga preses konferences 16. oktobrī)
• • •
Par akustiskās koncertzāles būvniecību Latvijā runā jau desmit gadus. Dažādu iemeslu un pseidoiemeslu dēļ mūziķiem tik vajadzīgais projekts joprojām ir tikai sākuma stadijā, kas, nenoliedzami, traucē visai mūziķu saimei un, līdz ar to, kā gan savādāk, arī skatītājiem – daudzi izcili koncerti, izcili mākslinieki un izcilas muzikālas izrādes ir gājušas secen. Taču mūsu pilsētas mēra, teiksim diplomātiski, visai kontraversiālais viedoklis atkal saviļņojis mūziķu saimi. Protams, protams, mūsu pilsētas koncertzāles akustika, uzbūve un iespējas jau izraisījušas daudzus labus vārdus… Un tomēr – gan Ventspils, gan Cēsu, gan Liepājas un Rēzeknes koncertzāles noteikti neatbilst tam standartam, par kuru runājam Rīgas akustiskās koncertzāles sakarā. Taču pat tas vēl nebūtu galvenais…
Savā uzrunā, komentējot Rīgas akustiskās koncertzāles projektu, Lemberga kungs visnotaļ ironiski un, kā ierasts, vienkāršrunā raksturo Kariņa valdības un paša Kariņa darbu. Šoreiz akustiskās koncertzāles sakarā. Un – arī, kā jau ierasts – jauc vairākas dažādas lietas. Pirmā – akustiskā koncertzāle Rīgā ir principiāli citāda nekā visas četras reģionos esošās. Un to pateiks katrs mūziķis. Otrā – ne jau nosaukums “Nacionālā koncertzāle” šajā projektā ir galvenais. Galvenais ir konkrētais saturs, kvalitātes un būvniecības specifika šādai koncertzālei. Tāpēc goda nosaukuma “Nacionālā koncertzāle” piešķiršana nudien nav svarīgākais.
Trešā – Latvijā nav tikai Rīga un Ventspils. Ir arī daudzas citas pilsētas un novadi. Un diezin vai Alūksnē, Daugavpilī vai Salacgrīvā mūzikas mīļotājiem būs vienalga, vai doties koncertceļojumā uz Rīgu vai Ventspili. Un visbeidzot – ja Latvija vēlas ielauzties augstas kvalitātes (gan satura, gan akustisko iespēju ziņā) “mūzikas tirgū”, piesaistot arī skatītājus no ārvalstīm jeb t.s. mūzikas tūristus, tad diezin vai tas izdosies, ja šādas koncertzāles nebūs tieši galvaspilsētā, kas līdztekus noteiktam augstas klases izpildītāju koncertam piedāvā arī citas iespējas, kuru diemžēl Ventspilī nemaz nav.
Minētais Lemberga kunga citāts apliecina vēl kādu jau ierastu niansi mūsu pilsētas atstādinātā mēra komunikācijā. Proti, visai brīvu improvizāciju ar faktiem, liekot tos “vienā čupā”, bet pēcāk izdarot secinājumus no šīs “brīvās improvizācijas”. Šajā gadījumā ir noticis tieši tas. Protams, vietas “iedalīšana” koncertzālei ir Rīgas domes uzdevums, taču šajā gadījumā nav tā, ka koncertzāle nav Kariņa “cūka un druva”. Nacionālas nozīmes objekti ir bijuši un būs arī Latvijas valdības pārziņā. Lai minam kaut vai Nacionālo bibliotēku – Gunāra Birkerta projektēto Gaismas pili –, visus valsts profesionālos teātrus, muzejus un citus lielos objektus. Turklāt tieši vietas izvēle koncertzālei ir bijis galvenais klupšanas akmens komunikācijā starp Kultūras ministriju un Rīgas pašvaldību. Nevis tas, ka Rīgas pilsēta uzskata pašu koncertzāli par nevajadzīgu.
Un šādā – dažādu faktu samešanas vienā čupā – kontekstā mūsu pilsētas vadoņa rezonēšana par Kariņu, valdību, Rīgas domi un akustisko koncertzāli jau kļūst gana komiska, kur galvenais runas uzdevums ir kritizēt pašas kritizēšanas pēc. Tā teikt, kaut ko sliktu jau pateikt vajag pat tad, ja īsti nav, ko teikt.
29.10.2019 / Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: Valsts kanceleja
