Intelektuālajā žurnālā Rīgas Laiks publicists un arhitektūras kritiķis Vents Vīnbergs ironizē par mūsdienu paaudzes “trendīgāko” atkarību – viedtelefoniem, kur pieejamais bezmaksas porno ar sekojošu pašapmierināšanos aizstāj reālu seksu, jo nav jāiespringst īsta partnera meklējumos. Bet kāds jaunietis autoram atklāj satriecošu iemeslu, kādēļ nevar izšķirties no draudzenes: “Es esmu viņā pārāk daudz emocionāli investējies. Tagad ar to jārēķinās.” Tātad – nevis iemīlējies, bet “emocionāli investējies”.
Kā jau īsti filozofiskiem secinājumiem pienākas, arī šo “emocionālo investīciju” tēmu var vispārināt no “prasta” seksa un nereģistrētas kopdzīves uz vispārsabiedriskiem mērogiem un procesiem. Piemēram, Ventspils pilsēta. Jau kuro gadu desmitu mums pie varas ir vieni un tie paši vīri “pelēkos vadmalas svārkos”. Jau kuro gadu desmitu virtuves sarunās un ielās dzirdamas vien kritiskas notis – gan par to, kāda ir patiesā lietu kārtība pilsētā, gan par to, ka tiek brutāli manipulēts ar “pētījumiem” un sabiedrisko domu, gan par to, ka vietējie “viedokļu līderi” un žurnālisti dzied tikai pēc viena diriģenta zižļa, gan par to, ka vārds “opozīcija” ir tikai tukša skaņa, jo darīt savu darbu pilsētas domē opozīcijas deputātiem nav nekādu iespēju… Arī par to, ka uzņēmējdarbībā tiek atbalstīts vien “pareizais uzņēmums” un “pareizais uzņēmējs”.
Bet vēlēšanu diena, kā ierasts, nes vēsti par to, ka “vecie labie” ir atkal uzvarējuši (tiesa gan, beidzamajās vēlēšanās jau vairs ne ar absolūtu pārsvaru – tātad kaut kas tomēr lēnām mainās). Kas ir šī fenomena pamatā? Un te laikam var izdarīt secinājumu par iespējamo motivāciju: vidējais statistiskais ventspilnieks, jau aizlaikos atbalstot varas “kliķi”, tik daudz “emocionāli investējis”, ka jūtas negatavs kaut ko mainīt… Sak, nāks kāds jaunais, un būs labāk? Varbūt, bet ne obligāti. Tāpēc tīri emocionāli (ņemot vērā “emocionālās investīcijas” un sākotnējo personīgo “uzticības avansu”) ir grūti pašam sev atzīt, ka būtībā gadu gadiem, izdarot izvēli vēlēšanās par konkrētu personāžu, ir pieļautas kļūdas. Ar šīm “emocionālajām investīcijām” tātad ir jārēķinās – kā gluži pareizi (tiesa gan, citā sakarā) bildis publicists Vents Vīnbergs. Jārēķinās, gluži tāpat kā minētā jaunieša gadījumā, ka draudzenē jauneklis ir “emocionāli investējis”, un tagad gluži triviāli žēl “izmest mēslainē” ieguldīto laiku, emocijas, uzticēšanos un atbalstu. Iestājies laulāto pieradums, kad gribas, bet nav spēka kaut ko mainīt.
Kādreizējie marksisma klasiķi teikuši, ka revolūcijas un radikālas pārmaiņas notiek tad, kad augšas vairs nevar dzīvot pa vecam, bet apakšas vairs negrib. Diezin vai šīs Kārļa Marksa un Frīdriha Engelsa tēzes būtu tieši attiecināmas uz Ventspils apstākļiem. Jo īpaši tāpēc, ka runa jau nav par “revolucionāru situāciju”, kad cilvēkiem jāņem mēslu dakšas, “Molotova kokteiļi” un pašdarinātas bises, lai dotos dedzināt muižas kā 1905. gadā. Taču runa ir par to, ka mēs gribam un varam dzīvot labākā, sakoptākā (jā, jā, vēl sakoptākā) un, pats galvenais, godīgākā pilsētā. Te nevajag ne revolūcijas, ne mēslu dakšas vai demonstrācijas, te vajag tikai gribēt saskatīt pašiem sevī vēlmi uz godīgām pārmaiņām, vēlmi atzīt, ka “emocionālās investīcijas” gadu gadiem pie varas esošajos ir pārvērtušas pilsētu par vienas kliķes personisko kabatu, nabaga iedzīvotājiem atmetot vien “maizes druskas un izpriecas”, kuras – gods, kam gods pienākas – Ventspilī notiek ar plašu vērienu. Bet pārējais, kā zināms, vairs nav vienkāršo ļaužu darīšana…
Bet varbūt vienkārši vajag atmest pseidozinātnisko terminoloģiju par “emocionālajām investīcijām”, vienkārši un skaidri pasakot – mēs taču mīlam savu pilsētu. Un mīlam nevis kā aitu bars, kas akli seko “alfa tēviņam”, kurš labāk par mums visiem kopā zina, ko tieši mums vajag. Bet gan racionāli un pragmatiski, taču ar visu sirdi – meklējot piepildījumu gan savām personiskajām, gan reizē ar to arī visas pilsētas sapņiem un vajadzībām. Tās pilsētas, kura nodrošina mums iespējas te būt, dzīvot, mīlēt un sapņot.
Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: LETA
