Ventspils Svētā Nikolajs luteriskās baznīcas tornis gadu desmitiem kalpojis par orientieri zvejniekiem jūrā, bet zemes ļaudīm tā daudzu paaudžu gaitā bijusi vieta, kur gūt garīgo stiprinājumu. Dievnams palicis neskarts Pasaules karu, revolucionāro notikumu un citu skarbu pārmaiņu gados, un nu 17.martā atpakaļ baznīcas tornī pacelts arī baznīcas atjaunotais krusts. Arī torņa laterna piedzīvojusi atjaunošanu – to veica SIA “KOKA ĒKA”. Uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Uģis Gailis teic, ka katra senā ēka ir īpaša – ar savu stāstu un dvēseli, un viņam vienmēr ir prieks redzēt, kā pēc atjaunošanas tās atdzimst.
Par Ventspils Svētā Nikolaja luteriskās baznīcas tapšanu ventspilniekiem jāpateicas mācītājam Fridriham Nikolajam Paufleram, kurš pirms teju divsimt gadiem, 1833.gadā, pārliecināja Krievijas caru Nikolaju I no valsts kases atvēlēt Ventspils evaņģēliski luteriskās baznīcas būvei 77 561 rubli un 85 kapeikas. Jaunuzcelto baznīcu iesvētīja 1835. gadā. Taču laika zobs neko nesaudzē, un pienāca laiks, kad baznīcai bija nepieciešama palīdzība – tās tornis bija katastrofalā stāvoklī. Biedrība “Ventspils uzplaukumam”, kurā labu darbu veikšanai apvienojušies Ventspils ostā strādājošie uzņēmēji, torņa laternas atjaunošanas projektam ziedoja 20 000 eiro, bet nepieciešamo finansējumu darbu veikšanai rada pati draudze. Ventspils luteriskās baznīcas draudzes priekšniece Sarma Blažģe teic, ka sadarbība ar torņa laternas atjaunotājiem SIA “KOKA ĒKA” bijusi ļoti produktīva un patīkama, un no sirds pateicas par paveikto.
Ēkas ar “dvēselīti un seju”
Uģis Gailis stāsta, ka praktiski visas senās koka ēkas ir ar savām slimībām, kuras jāārstē. “Pats tornis ir maza, smuka laterna, bet visas nesošās koka konstrukcijas stiprinās torņa mūra iekšpusē. Visas torņa ,,laternas” esošās koka konstrukcijas tika protezētas (nomainīti atsevišķi koka konstrukciju elementu posmi) , nomainītas un atjaunotas un tagad tās izskatās tieši tādas, kā bijušas iepriekš.” Būvdarbus vadīja Kestutis Šimanauskis, bet darbus veica meistari Agris Stepanovičš, Māris Stepanovičš, Edgars Beņislavskis un Raivis Goldbergs.
Attēlā: Uģis Gailis (no labās ) un darbu būvuzraugs Normunds Pētersons.
Tiesa, Ventspils evaņģēliski luteriskās baznīcas torņa ,,laterna” nav vienīgais uzņēmuma Ventspilī veiktais darbs. Uģis Gailis stāsta, ka pērn “KOKA ĒKA” veikusi konservācijas darbus arī vēsturiskai koka ēkai Tirgus ielā 5. Tas bijis ļoti interesants objekts – vēl 18. gadsimtā celts nams, kurā vienlaicīgi apvienotas dzīvojamās ēkas un noliktavas funkcijas. Namā ir saglabājušies 18.gadsimta siju un dēļu gleznojumi, taču diemžēl arī šo valsts nozīmes arhitektūras pieminekli laiks nav saudzējis. “Ēka bija cietusi no uguns nelaimes, lietus bija atstājis savu ietekmi, tādēļ ēka bija daļēji sabrukusi. Lai ēku paglābtu no iznīcības, tā bija jāiekonservē. Izstrādājām konservācijas projektu, veicām būvdarbus un tagad, iekonservēta un nofiksēta, tā gaida savu laiku, kad tiks nolemts ēku atrestaurēt. Taču tās ir ļoti, ļoti lielas naudas, un arī pati ēka nav nekāda maziņā,” stāsta Uģis. Savukārt runājot par pilsētas apbūvi kopumā viņš teic, ka Ventspilī ir saglabājusies vecā koka apbūve, kura būtu jātaupa un jārestaurē arī neskatoties uz to, ka tai nav kultūras pieminekļa statusa. “Katra šāda ēka tomēr ir ar savu dvēselīti un seju,” tā Uģis Gailis.
Interesantāk, kā celt jaunu
Uz jautājumu, kādas ir sajūtas, ķeroties klāt pie kārtējās ēkas restaurācijas, Uģis teic: “Gribas to darbu pabeigt, sakārtot, sakopt un atrestaurēt tā, lai ēka izskatās tāda, kā reiz bijusi. Manā darbā pats interesantākais tas, ka pēc tā pabeigšanas es redzu taustāmu rezultātu. Kad viss ir atrestaurēts, man pašam ir prieks”. Uģis teic, ka pirms darbu sākšanas viņš cenšas izzināt arī attiecīgās ēkas vēsturi. “Katrai no tām ir savs stāsts, un tāpēc jau pret to ēku arī ir tāds respekts. Restaurēt man ir interesantāk, nekā celt jaut ko jaunu.”
Kā vienu no interesantākajiem un arī grūtākajiem obkektiem viņš min Ādolfa Alunāna memoriālo muzeju Jelgavā. “Tehniskā izpēte pirms darbu sākuma nebija veikta padziļinātā līmenī, un, lai arī ēka vizuāli izskatījās kārtībā, patiesībā tā jau bija avārijas stāvoklī. Rezultātā ēkai nācās nomainīt visas konstrukcijas, kas sākās no zemes pusotra metra augstumā, saglabājot visu kas ir zem un virs šīs joslas. Nomainījām visu vidusjoslu līdz pus pirmā stāva logiem – visas ārsienas, iekšienas. Tas bija grūts, bet ļoti interesants darbs, kas deva lielu gandarījumu.”
Uģis stāsta, ka ar koka ēku atjaunošanu un restaurāciju viņš nodarbojas jau divdesmit gadus. Šajā laikā iznācis atjaunot gan muižas, gan citas vēsturiskās ēkas, visas esot pat neiespējami uzskaitīt. Atmiņā palikusi Plāņu muiža, kura uz mūsu zemes kartes parādījusies vēl 1459.gadā, kā fon Strombergu dzimtas lēnis. Tomēr Latvijas militārajā vēsturē tā iegājusi kā vieta, kurā 1945. gadā 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas komandieris Alfrēds Kalniņš diktēja kapitulācijas noteikumus 24. vācu kājnieku divīzijas ģenerālim fon Šulcam, un tas iezīmēja “Kurzemes cietokšņa” beigas. “Diemžēl šodien no Plāņu muižas “pareizās” saimniekošanas rezultātā, tā ir daļēji nojaukta un muižas parks nav kopts. ” saka Uģis.
Starp paveiktajiem darbiem viņš min arī Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja jumta seguma un konstrukciju restaurāciju un arī Jūrmalas slaveno koka ēku restaurācijas darbus. “Mani interesē vēsturiskās ēkas, modernā būvniecība – reģipša skrūvēšana un krāsošana, tas galīgi nav mans,” atzīst Uģis Gailis.
Baznīcas torņa laterna – jubilejas akordam
“Ģimenē esmu pirmais, kas nodarbojas ar koka ēku restaurāciju. Tēvs vairāk ir saistīts ar mežistrāde, bet māte ir medicīnas darbinieks,” saka Uģis. Pats viņš ir apguvis būvniecību, un darbu šai arodā sācis vēl slavenajos kooperatīvu laikos. “Atcerieties, bija tāda firma “Forums”, kura nodarbojās arī ar būvniecību, ar to tad arī viss sākās – muiža, dzirnavas, atjaunotas vēsturiskās vietas. Vēlāk strādāju lielos uzņēmumos par projektu vadītāju, bet tad 2015.gadā pienāca brīdis, kad sapratu – jātaisa pašam savs uzņēmums.” Uz Ventspilnieks.lv teikto, kas tad jau Ventspils Svētā Nikolajs luteriskās baznīcas torņa laternas atjaunošana sanākusi kā tāds skaists uzņēmuma piecu gadu jubilejas akords, Uģis atbild, ka tā jau ir, jo arī “KOKA ĒKA” dibināta pavasarī – maija mēnesī.
Laiks visu saārstēs
Tiesa, arī viņa uzņēmuma darbā Covid-19 krīze ieviesusi korekcijas, taču tās, par laimi, ir nelielas. “Restaurācijā jau 50 cilvēki vienkopus nestrādā, parasti strādā divi, trīs darbinieki. Ja agrāk viņi uz darbu Rīgā brauca ar sabiedrisko transportu, tad tagad viņi var izmantot arī uzņēmuma automašīnu, lai nenāktos sēdēt vilcienā vai autobusā. Problēmu ar veselību nevienam nav, taču ja tādas kādam rastos, tad, protams, tiktu pieņemts arī attiecīgs lēmums par pašizolāciju.”
Jautājam, kā viņš, neliela uzņēmuma īpašnieks, raugās uz tālāko dzīvi pēc krīzes. Jo publiskajā telpā izskanējušos dažāda ranga ekspertu spriedumos iepriecinoša ir maz – tiek runāts par strauju ekonomikas lejupslīdi, mazo un vidējo uzņēmumu bankrotiem, bezdarba līmeņa strauju paaugstināšanos un citām nepatīkamām lietām. Vai tiešām viss ir tik slikti?
“Es melotu, ja teiktu, ka pēc diviem, trim mēnešiem atkal viss sāksies un notiks. Vieglāk nebūs. Sākumā ekonomikai ir jāatkopjas no šī trieciena, un tad jau viss aizies. Laiks visu saārstēs,” saka Uģis.
Stāstot par pandēmijas dēļ noteikto ierobežojumu ietekmi uz savu ģimeni, viņš teic; “Pie sievas vecākiem nebraucam un ievērojam visu, ko mūsu valdība pielemj. Sargājam sevi un pārējos. Tiesa, tā kā ģimene mīt pati savā mājā, tad arī šajā laikā ir pietiekami daudz iespēju atrasties svaigā gaisā, jo savā sētā darāmā pietiek vienmēr. Tā kā visi – gan Uģis pats, gan viņa kundze un trīs bērni ir aktīva dzīvesveida piekritēji, tad visi kopā ātrā solī dodas garos pārgājienos pa mežu – Uģis ar kundzi kājām, jaunā paaudze – ar divriteņiem. Protams, ievērojot sociālo distancēšanos. Uģis stāsta, viņiem patīk aktīvi nodarboties ar sportu, peldēt, skriet, un citas fiziskas aktivitātes. Pats viņš kādreiz aizrāvies ar cīņas sporta veidiem, bet tagad hobiju sarakstā nozīmīgu vietu ieņem makšķerēšana.
Atgriešanās pie dzimtas saknēm
Sarunas noslēgumā taujājam, kā Uģim patīk Ventspils puse? Un tad izrādās, ka viņa dzimtas saknes meklējamas Kurzemē. “Vecvectēvs bija Krievija Impērijas armijas virsnieks, un par piedalīšanos Krievu-japāņu karā 1904.-1905.gadā viņam Kurzemē piešķīra zemi. Mūsu dzimtas īpašums atradās Ventspils, Talsu un Kuldīgas rajonu krustpunktā, tā bija lielsaimniecība, kurā kopā ar māju bija 17 ēkas – kūtis, klētis un citas saimniecības celtnes. Vectēvs bija mācītājs Rendas luterāņu baznīcas draudzē. Pēc otrā pasaules kara 1945.gadā vecotēvu aizveda nezināmā virzienā un viņš skaitās kā bezvēsts pazudušais. Uz Sibīriju 1949. gadā deportēja ģimeni – vecvectēvu, vecomāti ar četriem mazgadīgiem dēliem. Vecvectēvs mājās vairs neatgriezās. Dzimteni pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados atkal ieraudzīja vecāmamma un viņas četri dēli. Dzimtas īpašumā atgriezties neiznāca, tur sen jau mita citi ļaudis. Tēvs vēlāk dzīvoja Rendā, viens brālis Tukumā, cits Kuldīgā, cits Rīgā…”
Uģis Gailis sevi tagad sauc par jelgavnieku, taču darbs pie Ventspils Svētā Nikolajs luteriskās baznīcas torņa laternas atjaunošanas viņu atkal atveda uz Kurzemi – vietu, kur rodamas viņa dzimtas saknes.
08.05.2020 / Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: No U.Gaiļa personīgā arhīva
