Mūžam nīgrais sarkasma meistars Marks Tvens reiz teicis: “Politiķus un bērnu autiņus vajag mainīt bieži viena un tā paša iemesla dēļ”. Iespējams, šajā aforismā pausto atziņu turējuši prātā arī visi tie Latvijas pilsoņi, kuri 6.oktobrī līdz šim valdošās partijas atsēdināja uz “rezervistu soliņa”.
Tomēr tā vien šķiet, ka pašiem “rezervistiem” joprojām nav skaidrs, kāda iemesla dēļ viņi saņēmuši tik daudzus mīnusus, un savās neveiksmēs vaino visus iespējamos “ļaunos spēkus”, tikai ne paši sevi. Piemēram, tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs visā nopietnībā apgalvo, ka pie neveiksmes vainojami “kremlisti”, kreisie liberāļi un bandīti, kuri par viņu radījuši mītisku tēlu. Tieslietu ministrs joprojām dzīvo pārliecībā, ka bijis uz pareizā ceļa.
Bet, ja reiz tā, tad kādēļ, neraugoties uz tiesu reformu, Latvijas iedzīvotāju uzticība tiesu sistēmai ir viena no zemākajām Eiropas Savienības dalībvalstu vidū? Arī maksātnespējas procesa sfēras sakārtošana ne tuvu nav bijusi tādos augstumos, kā mums cenšas iestāstīt. Pozīcija “procesa izmaksas” kā bijusi tā ir zelta bedre, kas no maksātnespējā nonākušiem uzņēmumiem ļauj pumpēt laukā līdzekļus uz nebēdu. Un vēl – ja reiz Tieslietu ministrijai tiešām rūp visu Latvijas likumu normu strikta ievērošana, tad kādēļ gan tiesu izpildītāji mierīgu prātu var izlikt no vienīgā mājokļa uz ielas ģimenes ar maziem bērniem? Kā tādā gadījumā ir ar Bērnu tiesību aizsardzības likumu, no kura vēl neviens nav svītrojis 10.pantu par bērna tiesībām uz pilnvērtīgiem dzīves apstākļiem. Ja, protams, par tādiem neuzskatām dzīvi pašvaldības iedalītā istabā sociālā mājā starp mūžam iereibušām tantēm un onkuļiem, bet pat šāds scenārijs trāpās tikai retiem veiksminiekiem.
Interesanti būtu zināt, ko šajā sakarā domā vēl viens aiz svītras palikušais – Imants Parādnieks, kurš jau pirms vēlēšanām tēmēja uz Labklājības ministra posteni, lai realizētu Demogrāfisko lietu centra izstrādāto programmu “Māras solis”. Starp citu, Parādnieka kungs joprojām ir NA labklājības ministra kandidāts, un ļoti ticams, kā tāds tiks piedāvāts arī topošajai koalīcijai. Varbūt, pirms runāt par dzimstības paaugstināšanu, ir vērts padomāt par to, kā reāli, nevis tikai uz papīra, aizsargāt Latvijas bērnu tiesības?
Atsevišķs stāsts ir par Satiksmes ministrijas rosīgi bīdīto dzelzceļa elektrifikācijas afēru. Kā citādi tāda mēroga projektā lai nosauc faktu, ka šī megaprojekta īstenošanai izsludinātais iepirkums patiesībā ir sarunu procedūra par visu iespējamo darbu atdošanu vienam ģenerāluzņēmējam? Tā sakot, pats projektēs, pats būvēs un pats arī kontrolēs! Nu vai nav skaisti?! Turklāt nav garantijas, ka šis projekts milzīgos tempos netiks apstiprināts vēl aizejošās valdības pēdējās dienās.
Un vēl viens piemērs. Vai tiešām bija nepieciešams Satversmes tiesas skaidrojums, lai tiesas beidzot aptvertu, ka opozīcijas deputāti par savu tiesību ierobežošanu tomēr drīkst celt prasību administratīvajā tiesā? Diemžēl īpaši citu variantu, vismaz pašvaldību opozīcijas deputātiem, kā to spilgti ilustrē mūsu pilsētas piemērs, nav. Atbildīgā ministrija – VARAM līdz šim šajā jautājumā ir izlikusies par aklu un kurlu, bet birokrātiskas atrakstīšanās ziņā sasniegusi ekvilibristikas triku cienīgu līmeni. Taču tieši šīs ministrijas ziņā ir pašvaldību uzraudzība, un vajadzības vai klaju likumpārkāpumu gadījumā arī “aso stūru” nogludināšana. Līdz šim VARAM īpaši nekautrēdamās ar savu bezdarbību ir nostājusies izredzētu pašvaldību vadītāju pusē. Atliek vien cerēt, ka līdz ar jaunu politisko spēku ievēlēšanu šī prakse varas gaiteņos beigsies.
Starp citu, mūsu līdzšinējo politikāņu piekoptajās metodēs nav nekā jauna. Jau angļu filozofs un valstsvīrs Frānsiss Bēkons, kurš cita starpā bija slavens arī ar savu prasmi valsts amatus izmantot personiskās labklājības celšanai, sešpadsmitā un septiņpadsmitā gadsimta mijā savam monarham ieteica līdzekļu sēriju, ko vajadzētu lietot pret iespējamiem vai reāliem dumpiniekiem. Galvenais ieteikums bija: barot tautu ar solījumiem, ka drīz būs labāk, ka vajag tikai vēl mazliet paciesties, jo tauta ticot tam, ko tā vēlas, lai arī cik reižu tā būtu jau pievilta. Varbūt šī tēze arī atbild uz jautājumu, kādēļ dažas partijas un dažu pilsētu mēri tik ilgi bijuši pie varas, pat neraugoties uz visām vienkāršo vēlētāju dzīvēs valdošajām nebūšanām?
Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: LETA
