Nav šaubu, tas viss mums ir vajadzīgs. Tāpat ir skaidrs, ka labi un skaisti dzīvot neaizliegsi. Un tikpat aksiomātisks ir slavenais teiciens – pēc mums kaut ūdens plūdi. Kādreiz kāda visai odiozi slavena politiķe no garajiem Rīgas varas gaiteņiem teica viedus vārdus: taču uzcelsim to bibliotēku, būs smuki, bet tad jau skatīsimies, cik tas viss maksās, lai māja nesabruktu.
Odiozā politiķe vairs pie varas apvāršņiem nav manīta, bibliotēka arī ir uzcelta un, kā rādās, kādu brīdi vēl pastāvēs, jo tā taču ir mūsu nacionālais lepnums. Gaismas pils, tā teikt. Un Gaismas pils, kā zināms, ir svēta vieta, kur glabājas visas nācijas gara mantas, tāpēc tās uzturēšanai nekā nav žēl. Zināma loģika, nenoliedzami, tieši šāda paņēmiena izmantošanā ir. Jo galu galā bibliotēka tiešām bija vajadzīga, gara mantām pienācīga vieta bija jāatrod, bet pilsētas vaibstiem kāds svaigs akcents nudien neskādēja. Cita lieta, ka kārtīgs un, moderni sakot, gādīgs saimnieks pirms kāda nama būvēšanas, infrastruktūras objekta vai projekta realizēšanas noteikti parēķinātu arī ciparus. Piemēram, vai 1000-vietīga skatītāju zāle tiešām ir nepieciešama? Cik maksās vienas vai otras būves uzturēšana – darbinieku algas, elektrības rēķini, skaisto stikla sienu tīrīšana, daudzo iekārtu un citas tehnikas amortizācija un darbināšanas izmaksas.
Citiem vārdiem, pirms ķerties pie būvēšanas vai kāda liela mēroga pasākuma rīkošanas, būtu nepieciešams vismaz uzprasīt kādam speciālistam padomu: vai, piemēram, Ventspilī būtu nepieciešams īsteni olimpisks peldbaseins ar 16 celiņiem, četriem bērnu baseiniem un vēl pirti relaksācijai. Bet varbūt mums vajag uzcelt UEFA un FIFA standartiem atbilstošu, slavenā Madrides “Real” kluba apmēriem atbilstošu futbola stadionu ar 80 000 vietām skatītājiem? Kas zina, varbūt vienreiz piecos gados tad uz Dziesmu un Deju svētkiem dejotāju noslēguma koncertu varētu rīkot Ventspilī, nevis Rīgā… Un būtu pilsētai gods un slava. Bet pārējā laikā – lai trenējas stadionā puikas, pāris reižu mēnesī uzspēlē pašmāju futbola klubs Ventspils ar 500 skatītājiem tribīnēs, lai dejo visi pieci pilsētas deju kolektīvi…
Tiesa gan, realizēt visus pat lielpilsētai nepaceļamos plānus traucē nenovīdīgie valdītāji Rīgā, jo, raugi, esot tāds budžeta rāmis. Un fiskālā disciplīna. Taču tās jau, protams, atrunas. Lai tikai nogrieztu mūsu pilsētai vēl kādu īpaši lielu un jaudīgu projektu. Turklāt tikai sava pagalma mērogos domājošie politikāņi tur, galvaspilsētā, nesaprot, ka nākamībai atstātie pieminekļi un super-projekti ir daudz svarīgāki par šodienas merkantilajām interesēm. Kas ir kaut kādas tur mediķu, pedagogu un policistu algas pret vienīgajām vertikālajām klavierēm Eiropā, kas ir kaut kādi tur nenozīmīgi sociālie pabalsti pret Ēģiptes piramīdām vai Romas Kolizeju. Algu un pabalstu saņēmēji tāpat kaut kad pavisam drīz (katrā ziņā – pārskatāmā nākotnē) nomirs, neatstājuši neko nākamajām paaudzēm, kamēr Romas Kolizejs stāv jau pāris tūkstošu gadu un priecē tūristus no visas pasaules. Vai tad imperators Vespasiāns, kad pavēlēja būvēt Kolizeju, rēķināja un kādam prasīja, cik pensionāru pensijas un cik nodokļu maksātāju miljonus tas prasīs, ja ar Kolizeju bija iespējams iekļūt vēsturē uz mūžīgiem laikiem?
Ventspils un Rīga, protams, nav Roma, bet Latvija (paldies Jupiteram, Zevam vai Pērkoņtēvam) nav impērija, kur imperators (lasi – vietvaldis) pats nosaka savu ambīciju līmeni. Tāpēc – kā jau mūsdienīgā un sekulārā valstī pienākas – valsts un pašvaldību varai būtu jākalpo tam, lai ierindas mirstīgie, kas nepretendē uz mūžīgas dzīves statusu un pārlaicīga mantojuma atstāšanu nākamajām paaudzēm, varētu labi un cilvēka cienīgi dzīvot jau šeit un tagad. Respektīvi, šodien, rīt un parīt. Un tad šādu, mūsu pašu ievēlētu, ļaužu pienākums būtu nevis būvēt Kolizeju, bet rūpīgi parēķināt to, ko varam un ko nevaram atļauties. Izsvērt piecreiz, ko un cik mums dos kāds, iespējams, vērienīgs un vajadzīgs projekts. Un, pieņemot lēmumu par tā realizāciju, novērtēt, cik nākamajām paaudzēm par šo untumu vēl būs jāmaksā negribēts “kredīts”. Lai kāda atsevišķa cilvēka, politiķa vai vienkārši varas un slavas kāra indivīda vēlme pēc sava vārda iemūžināšanas vēstures annālēs nepārvērstos par kārtīgu “neveiksmes stāstu”. Tā teikt, Kolizejs mums ir, bet kur to tālāk likt un izmantot, kā vispār nepieļaut tā sabrukšanu – īstas skaidrības nav.
12.11.2019 / Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: Pixabay
