“Kāds mūsu valstī var būt “tiesiskums”, ja pat tiesa pazemo pensionārus un citus, kas nav juridiski izglītoti. Tas nav taisnīgi. Manai sievasmātei, kundzei lielos gados, nesen viens krāpnieks izkrāpa mašīnu. Viņa bija izrakstījusi “parādzīmi”, kur ķīlā bija mašīna. Kaut gan darījums bija tīrā krāpniecība. Bet tiesa lēma par labu tam krāpniekam…” (No ventspilnieka Riharda ieraksta “Facebook” 23. janvārī)
• • •
Lai cik ciniski un banāli tas arī neizklausītos, tiesa ir lēmusi atbilstoši beidzamā laika jauno politisko spēku sludinātajam “bezkompromisa tiesiskumam”. Un, protams, tas ne vienmēr nozīmē, ka viss ir vienlaikus “tiesiski” un arī “taisnīgi”. Īsumā ievadā aprakstītais gadījums bijis šāds: kundze aizņēmusies no kāda kaimiņos dzīvojoša kunga nieka 250 eiro, solot atdot pēc mēneša. Un piekritusi, ka tiek oficiāli noformēta “parādzīme”, kur ķīlā ir mašīna. Ne jau jauns Mercedes, protams, bet, vienalga – mašīna. Kas tirgū maksā apmēram tūkstošus trīs. Naudu kundze laicīgi atdot nav varējusi, tāpēc “labestīgais kaimiņš” nodevis parādzīmi kādam savam juristam, tā teikt, “izpildei”. Un izrādījies, ka viss ir pilnīgi likumīgi un tiesiski, jo parādzīmē melns uz balta rakstīts: ja neatdosi, mašīna nost. Tiesa lēma atbilstoši notariāli apstiprinātajam un parādzīmē ierakstītajam. Vai taisnīgi? Noteikti nē. Vai tiesiski? Noteikti jā.
Droši vien, ka “taisnīgi” būtu, ja “labestīgais kaimiņš” vai nu pagarinātu naudas atmaksas laiku, nepaņemtu vairāk nekā tos nieka 250 eiro, vai arī vispār piedotu kaimiņienei. Jo, pirmkārt, kaimiņiene taču, turklāt sirma kundze. Otrkārt, naudiņu vajadzēja ātri un, visticamāk, kundze arī pavisam drīz atdotu tos nieka 250 eiro. Treškārt, 250 eiro jau nav nekāda mirstamā vaina. Un, visbeidzot, nav adekvāta ķīla pret šo aizdoto summu. Taču – ja mēs pieturamies pie “bezkompromisa tiesiskuma”, tad kaimiņam pilnīgi noteikti bija visas tiesības atprasīt naudas vietā ķīlu, ja termiņš nokavēts. Un tieši tā arī lēma tiesa.
Būtībā šis patiešām nejaukais piemērs rāda, ka bieži vien publiskajā telpā sludinātais “bezkompromisa tiesiskums”, kas būtu taisnīgs un visiem pieņemams, nebūt tāds nav. Diemžēl lielākoties, atdodot savas balsis par “tiesiskuma un taisnīguma” sludinātājiem, varam pamatīgi iebraukt auzās. Jo “tiesiskums” nozīmē, ka likumam nav izņēmuma, ka nodarījums (vai, kā šajā gadījumā, neveikli noslēgts līgums), pat ja izdarīts nejauši, nesaprotot sekas vai tās vispār neapzinoties, ir un paliek nodarījums. Savukārt “taisnīgums” būtu kas pavisam cits. Tātad – ir jautājums: ko īsti mēs gribam? Un kā mūsu vienlaikus gribēto “tiesiskumu un taisnīgumu” realizēt? “Taisnīgums” savā būtībā ir visnotaļ abstrakts jēdziens, tāpat kā “sirdsapziņa” (kura minētajā piemērā “labestīgajam kaimiņam” pilnīgi noteikti bijusi izslēgta pavisam). Savukārt “tiesiskums” jau pēc definīcijas nozīmē noteiktas normas, robežas un likuma burtu.
Kā ar šo dilemmu tikt galā? Laikam jau nevis uzticēties tiem, kas sola šos abus brīžiem nesavienojamos jēdzienus apvienot, bet gan pašiem būt uzmanīgiem, ievērot likumus un neuzticēties kāda labestīga kaimiņa dotajam solījumam. Un tad nebūs kā mūslaiku slavenākajam “disidentam” Ansim Ataolam Bērziņam, kuram jāapelē pie nācijas sirdsapziņas par to, ka, lūk, ļaunais prezidents nav viņu apžēlojis un izlaidis no cietuma kameras pirms laika, kaut arī pats taču nav ne ievērojis likumus, ne arī bijis likumpaklausīgs gan nodarījuma brīdī, ne pēc tam… Un šajā gadījumā, ja mēs raugāmies stingri “tiesiski”, tad neapžēlot “dziesminieku” Ansi Ataolu bija visnotaļ pareizs lēmums – tas radītu precedentu. Un tad jebkurā nākamajā gadījumā atkal būtu jālemj, kurā brīdī dauzīt logus ar bruģakmeni drīkst, bet kurā – pavisam noteikti nedrīkst? Kurā brīdī logu dauzīšana ir “viedokļa paušana” un “attieksme”, kas nav sodāma, bet kurā – prasts un vulgārs huligānisms? Kurš logu dauzītājs uzskatāms par “disidentu”, bet kurš ir vienkāršs huligāns? Un kurš būs tas, kas to izvērtēs – nevis pēc likumā ierakstītā, bet gan pēc acu krāsas vai nevainīgā skatiena? Tāds, lūk, jautājums. Jā, varbūt cienītā Anša Ataola un aprakstītās kundzes gadījums nebija īsti “taisnīgs”, taču – “tiesisks” noteikti. Tātad atliek vien pašiem sev noformulēt – kādu valsti mēs vēlamies: kur tiesa tiek spriesta “pēc acīm” un iedomāti “taisnīgi”, vai tomēr – pēc likuma burta, tātad – “tiesiski”.
Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: LETA
