To, ka lielākās un mazākās varas spēlēs visvairāk cieš t.s. “vienkāršie iedzīvotāji”, zina visi. Gan karā, gan politikā, gan diplomātiskajās spēlītēs tieši parastajam cilvēkam nākas izbaudīt uz savas ādas kāda patvaldnieka, vietvalža vai vienkārši korumpēta ierēdņa un politikāņa darbošanos sava maciņa un varaskāres piepildīšanai.
Tieši tā, šķiet, šobrīd notiek arī visās peripetijās ap mūsu “sankcionēto mēru” un viņa tikpat sankcionētajām kabatas organizācijām, jo, izrādās, brašās pašmāju bankas aiz vispārējās piesardzības vai kādiem citiem iemesliem nolēmušas “sodīt” arī tos ierindas ventspilniekus, kas strādā Ventspils ostas un tranzīta uzņēmumos. Jā, savulaik – vēl pirms gandrīz desmit gadiem – vietējam vietvaldim patiešām bija ietekme šajos uzņēmumos, taču nu jau krietnu laiku uzņēmumi strādā, nebūdami nekādā “kontaktā” ar godāto Lemberga kungu. Un tāpēc jo lielāku izbrīnu raisa šāda banku attieksme – būt svētākiem par pašu pāvestu un lielākiem sankciju pildītājiem par pašiem amerikāņiem. Tiesa gan, nav skaidrs, kāpēc šajā situācijā aktīvi neiejaucas arī valdība. Ja Ventspils brīvostas pārņemšanu valsts kontrolē valdības vīri paveica rekordīsos tempos, tad uzņēmumos strādājošo interešu aizstāvēšana Rīgas varas gaiteņos, izskatās, nav prioritāšu sarakstā.
Lai vai kā, bet jautājums paliek: kā izdarīt tā, lai vienas konkrētas amatpersonas nonākšana sankciju listē un, diplomātiski sakot, negodprātīga darbošanās neradītu problēmas arī pārējiem ventspilniekiem. Kā izdarīt tā, lai pilsēta neciestu no varas uzurpācijas, lai netiktu traucēta pilsētas attīstība tāpēc vien, ka kādam kungam nekādi negribas atteikties no varas, ietekmes un, protams, naudas upes… To, ka pilsētas intereses šim personāžam nav svarīgas, liecina arī bravurīgie paziņojumi par politiskās darbības turpināšanu. Tā teikt, parādīšu es visiem šiem sankciju ieviesējiem, kas Ventspilī ir saimnieks. Bet šim nolūkam visi līdzekļi labi, visi paņēmieni pieņemami, bet sekas, ko var radīt šāda bravūra – pie vienas (jā, jā tās pašas) vietas. Par to, ka cīņa par ietekmes saglabāšanu būs asa, liecina arī mūsu mēra un viņa kabatas partijas “Latvijai un Ventspilij” labāko Rīgas draugu – Zaļo un Zemnieku savienības – paustais atbalsts. Sak, kāda tur politiskā atbildība, kāda tur vajadzība pēc labas reputācijas, ja saimnieks saka, ka vajag… Un ZZS visnotaļ pakalpīgi ziņo – jā, mēs, Aivar, esam ar Tevi līdz galam (respektīvi, līdz pēdējās instances tiesas lēmumam, kurš, kā zināms, vēl tuvākā desmitgadē neplānojas).
Cits jautājums, nenoliedzami, ir situācija pašā Ventspilī. Ja par vecās politiskās elites tikumiem nekādu ilūziju nav, tad algas dienas pienākšana Ventspils uzņēmumos ir daudz būtiskāka lieta. Jo īpaši tāpēc, ka pagaidām neviens – ne ministri, ne finanšu uzraugi, ne arī sankciju ieviesēji – nav skaidrojuši, kā tieši tulkot lēmumu par sankcijām un kā interpretēt Latvijas likumdošanā nostiprinātos principus un rīcību, kas būtu nepieciešama šādos gadījumos. Taču skaidrojums ir nepieciešams, turklāt ļoti steidzami – pretējā gadījumā var iznākt, ka sankciju lielgabals daudz mazāk ietekmē pašu sankcionēto personu, kura, neraugoties uz baisajiem paziņojumiem par ūdens un maizes trūkumu, tomēr, visticamāk, badā nenomirs, kamēr uzņēmumu strādniekiem un darbiniekiem darba alga patiešām ir vienīgais iztikas avots. Un cik te tālu līdz absurdajai situācijai, ka nesaņemtā alga dēļ banku pārliekās piesardzības un FKTK nespējas izskaidrot sankciju piemērošanas mehānismu neļaus konkrētajam cilvēkam, piemēram, samaksāt kredīta maksājumu tai pašai bankai, bet tā savukārt ne brīdi nekavēsies, lai piemērotu soda procentus par nesamaksāšanu laikā.
Sankciju nepieciešamība, protams, nav apspriežama – un ja reiz pašu tiesa un tieslietu sistēma netiek galā saprātīgos termiņos, tad sabiedroto nākšana palīgā ir teju nepieciešams žests. Taču vismaz tik daudz, kā minimalizēt sankciju ietekmi uz “ierindas cilvēku”, Rīgas varas gaiteņos vajadzētu varēt izdarīt.
21.02.2020 / Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: Gatis Vilaks / Unsplash
