“Negāju uz tām vēlēšanām. Nav, par ko balsot. Mums jau nav tāda kā itāļiem Salvīni, kas tai Eiropai parādītu pliku pakaļu… (..) Un kāpēc tur iet? Tāpat jau mums ir vienalga, ko viņi tur tai Briselē par milzu algām nolemj.” (No kādas ventspilnieces Solvitas J. ieraksta sociālajā tīklā Facebook 26. maijā).
Trešdaļa Latvijas iedzīvotāju ir nosūtījuši uz Lielās Eiropas galvaspilsētu mūsu pārstāvju astotnieku… Tā teikt, kā paši lēmām, tā ir. Vai nu lēmām ar kājām (proti, nebalsojot), vai arī ar rokām (proti, iemetot biļetenu). Ventspils vēlēšanu apmeklējuma rezultāti, kā ierasts, nav spīdoši pat uz kopumā nespīdošā visas Latvijas fona. Pilsētā vēlēšanas apmeklējuši 29,18 procenti vēlētāju, bet novadā – knapi ceturtdaļa jeb 25,37%. Taču tie ir tikai sausie skaitļi, kas patieso ainu atspoguļo vien visai nosacīti. Drīzāk var teikt, ka statistika nemelo tajā sadaļā, kas parāda to ļaužu daudzumu mūsu sabiedrībā (33% vēlētāji), kas valsts un arī pašu labklājības pieaugumu gan pašu mājās, gan Eiropas kontekstā saista arī ar savu personīgo rīcību un ieinteresētību. Kamēr vairums, kā izrādās, tomēr pieturas pie mūspusē (ne tikai Ventspilī, bet visā valstī) pierastā “virtuves politikānisma”. Un tas, kā labi zināms, lielā mērā veido sabiedrisko domu, tā teikt, “no apakšas”.
No otras puses, Latvijas vēlēšanu rezultāti liecina, ka varbūt labi vien ir, ka mūsu aktivitāte ir bijusi tāda, kāda nu tā bijusi, jo izvēles izdarītas visnotaļ apzināti – zinot, par ko un kāpēc balsots. Tas attiecas tiklab kā uz “Jaunās Vienotības”, tā Nacionālās apvienības vai “Saskaņas”, un pat Latvijas Krievu savienības rezultātiem. Neatkarīgi no mūsu personiskajām politiskajām simpātijām, nevar noliegt, ka tā trešdaļa vēlētāju, kura balsoja, izvēli izdarīja racionālu un pragmatisku mērķu vadīti. Kamēr valstīs ar visnotaļ kuplu EP vēlēšanu apmeklējumu krietna daļa ir balsojuši par skaļākajiem kliedzējiem kā itāļu Salvīni, franču Lepēna, austriešu Štrahe vai vēl radikālākiem Eiropas noliedzējiem. Jo tas taču ir forši, citējot ventspilnieci Solvitu J., parādīt tai Eiropai pliku pakaļu. Tiesa gan, kāds mums (ar vārdu “mums” domājot ne tikai par valsti kopumā, bet arī par katru no mums personīgi) būs labums no minētās ķermeņa apakšdaļas apaļumu atkailināšanas Eiropas priekšā, nav zināms. Bet kādam taču vajag ieriebt, tad kāpēc lai vienotā “ārējā ienaidnieka” tēlā nevarētu ierakstīties Eiropa. Jo tā taču ir tik tāla, mistiska un nesaprotama, ka ļoti noder kā sliktais piemērs. Un tāpēc katrs, kas lamā Eiropu, ir labs un tautai tīkams.
T.s. veco Eiropas valstu – kā Francijas, Vācijas, Austrijas, Nīderlandes, Beļģijas – zināmu sabiedrības daļu vēl varētu saprast – galu galā viņi ir galvenie maksātāji tai pašā Eiropas Savienības budžetā, galvenie migrantu uzņēmēji, galvenie visu projektu finansētāji. Kamēr, piemēram, Ungārijas, Itālijas, Grieķijas, Polijas un arī Latvijas gadījumā var tikai nopūsties par Solvitas J. pārliecinošo viedokli – “parādīt tai Eiropai”. Jo teju 70 procenti no visiem ceļiem, infrastruktūras objektiem, medicības, izglītības un citu jomu lielākajiem projektiem ir tapuši finansēti no Eiropas Savienības līdzekļiem, tāpat “sliktā” Eiropas Savienība mums devusi arī tīri personiskus labumus – iespēju ceļot bez vīzām pa visu pasauli, mācīties un strādāt visā Eiropā, saņemt atbalstu lauksaimniekiem, uzņēmējiem, vides aktīvistiem… Citiem vārdiem, gan mums, gan citām t.s. jaunajām dalībvalstīm Eiropa ir devusi krietni vairāk, nekā prasījusi pretī. Un patiesi labi, ka mūsu – Latvijas – versijā pārsvarā šī “dibena rādītāju” kategorija izlēma palikt mājās, kamēr iepriekš minētajās valstīs no “mūsu saraksta” Eiropas Parlamentā iekļuvuši tādi politiķi, kam vienīgais lozungs ir “jo sliktāk, jo labāk”.
Atšķirībā no komunisma klasiķa Ļeņina un viņa izpratnes par “bērnišķīgā kreisuma slimību komunismā” mūslaiku “bērnišķīgā kreisuma slimība Eiropā” izpaužas kā visa Eiropai kopīgā noliegšana ar mēģinājumiem sadalīt Eiropu “pirmreizinātājos”, jo tādējādi taču visiem būšot labāk – katrs dzīvos savā mazajā karaļvalstī un reizumis brauks viens pie otra ciemos. Un nebūs ne Briseles birokrātu, ne arābu un Ziemeļāfrikas bēgļu ordu, ne teroristu, ne citu dažnedažādu briesmu, ko kreisie vai labējie populisti (šeit starpības nekādas) parasti asociē ar Eiropas Savienību, bet dažādas Solvitas J. no dažādām Eiropas valstīm ir gatavas akceptēt ar zemjostas apaļumu rādīšanu “tai Eiropai”. Un būs mums Eiropā daudzas mazas, skaistas, tīras paradīzītes, kurā visi dzīvos laimīgi un draudzīgi. Tiesa gan, aiz “rādītāju līderu” kadra visbiežāk paliek patiesie iemesli šai “politiskajai nišai”. Un nebūt nav tik tīri kā izskatās. Starp citu, nesenais Austrijas valdības skandāls ar turienes t.s. Brīvības partijas līderu mēģinājumiem iztirgot valsti šo patieso iemeslu deķīti mazliet pacēla arī plašākai publikai. Cita lieta, ka nekritiskās ļaužu daļas galvās šādi “sīkumi” neaizķeras, jo pret aklu ticību nav argumentu – to pierāda arī Rīgas rātskungu ievēlēšana Briselē, kā arī vietējo līderu “mūžīgais nemaldīgums” Ventspilī.
Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: Pixabay
