Šo interviju Kristaps Klauss, Ventspils Augstskolas jaunieviestās padomes priekšsēdētājs, sniedza strikti kā privātpersona. Te lasāmas tikai viņa paša domas un vērtējumi – par akadēmisko “popzvaigžņu” deficītu, par pasniedzēju “šķērssubsīdijām” un stikla pērlīšu spēlēm. Padome tikai uzsāk savu darbu, tāpēc uz jebkādiem oficiāliem paziņojumiem vēl jāpagaida. Viņu marta vidū intervēja Dainis Lemešonoks
Pirmais jautājums skan it kā tumsonīgi: kāds ir pilsētas, pilsētnieku ieguvums no VeA darbības?
– Ir divi acīmredzamie. Pirmais – ārkārtīgi vienkāršais un merkantilais: aptuveni septiņi simti studenti plus mācībspēki. Maksātspējīga publika, kas ļauj pastāvēt un attīstīties veikaliem, picērijām, citiem pakalpojumiem. Citādi šis piedāvājums noteikti būtu plānāks.
Otrais – ja pilsēta, arī Latvijas mērogos, grib sevi saukt par kaut cik nozīmīgu un attīstīties, tai neizbēgami ir nepieciešama augstākās izglītības iestāde. Tā ir ceļš, pa kuru šeit var atnākt jauni uzņēmēji un te izaugt.
Protams, biznesam vajadzīgi arī cilvēki cehā bez augstskolas diploma, gan juristi, ko VeA negatavo. Bet tam ir vajadzīgi arī speciālisti profesijās, kuras šeit var apgūt. Es pats, kaut atgriezos Rīgas pusē, studējot atradu te darbu un dažus gadus nostrādāju Ventspilī.
Braukājot pa Latvijas mazpilsētām, ir šausmīgi skumji skatīties, ka pilngadību sasniegušie jauniešus tur ielās redz tikai nedēļas nogalēs. Te deviņstāvu rajonā skats ir ļoti jauneklīgs.
Jūsuprāt, kā VeA – ideālā variantā, bez tā samērošanas ar realitāti – ir jāattīstās tālāk? Jāpalielinās studentu skaitam, jāievieš jaunas studiju programmas?
Te atkal man ir divas atbildes. Viena ir izaicinājums visai Latvijas augstākās izglītības sistēmai: savu studentu mums ir par maz – ja gribam augt, tie jāatrod citur. Vai jānodarbojas ar “kanibālismu”. Deviņdesmito gadu beigās un divtūkstošo sākumā VeA izauga, atņemot studentus Latvijas Universitātei, Banku augstskolai un citām. Taču, pieļauju, šis periods ir beidzies. Visām Latvijas augstskolām, ne tikai VeA, ir vajadzīgi ārvalstu studenti. Citādi tām būs jāaizveras.
Otrs izaicinājums: diemžēl ir beidzies laiks, kad augstskolu pamatprodukcija bija izglītība. Tagad šis “produkts” pat jau pašu pasniedzēju līmenī ir lielā mērā šķērssubsidējams. Nauda, ko augstskolu darbībā novirza izglītības komponentei, ir šausmīgi maziņa. Lai jūs saprastu: algas asistentiem ir, ja nemaldos, kādi sešsimt eiro “uz papīra”; lektoriem – starp septiņiem un astoņiem simtiem; profesoriem, atkarībā no augstskolas, tā ir no 1100 līdz 1400 eiro “uz papīra”.
Tas nav samērojams ar ieguldītā darba apjomu. Mēs taču gribam, lai ar studentiem strādātu mūsu sabiedrības gaišākie cilvēki. Taču tos darba tirgū ar pavisam citām algām nopērk visi citi darba devēji.
Kā to var šķērssubsidēt? Izglītības un zinātnes ministrija ir iecerējusi, ka augstskolu pasniedzēji primāri ir pētnieki. Turklāt pētnieki starptautiskos projektos, uzņēmēju pasūtījumos. Pasniegšana ir viņu paralēlais pienākums.
Man šī pieeja ir tuva. Ne tāpēc, ka patiktu, bet, apjaušot šo skarbo realitāti, mēs tā rīkojāmies meža nozarē, Lauksaimniecības Universitātes Kokapstrādes katedrā. Tā būtu iznīkusi, ja nozare nebūtu 2004.gadā radījusi savu uzņēmumu “Meža un koksnes produktu pētniecības un attīstības institūts”, MeKA. Tajā notiek kadru ataudze – pat ar doktora grādiem. Speciālisti saņem algu uzņēmumā kā pētnieki un laboratoriju darbinieki, bet mēs, MeKa īpašnieki, viņiem esam uzlikuši pienākumu, paralēli pamatdarbam, arī lasīt lekcijas studentiem, gatavot jaunos nozares speciālistus. Viņus vairs nesatrauc, cik samaksā tieši par pasniedzēja darbu.
Arī es šādā “hobija līmenī” – kā vieslektors – tieku aicināts uz LLU, reizēm atbraucu uz VeA. Tas man ir Kokrūpniecības federācijas uzlikts pienākums, “ierēķināts algā”.
Taču šis nav universāls risinājums, jo ne visur aizmugurē ir spēcīga uzņēmējdarbība. Nozare var izlemt atbalstīt augstskolu, jo tai vajag kadrus. LLU Mežu fakultātē liela daļa pasniedzēju ir praktiķi no “Latvijas valsts mežiem”, “Latvijas finiera”, MeKA. Tas, ko viņiem var samaksāt augstskola, reizēm nenosedz ceļā iztērētās degvielas izmaksas.
Taču VeA nav saistīta ar kādu ekonomikas nozari, kurai ļoti vajadzētu tās studentus. Šis mācību iestādē ir liels izaicinājums – apjaust, ka ir tikai divas iespējas, kā nopelnīt: vai nu kļūt par pētnieku, vai arī būt tik labam pasniedzējam, ka studenti no visas pasaules brauc uz Ventspili, lai pie tevis studētu par maksu.
Neesmu ilgi šajā amatā, un padome nav izrunājusi ar VeA kolektīvu, kā viņi redz labāk šo ceļu ejam. Mācībspēki uzskata (jā, pamatoti, bet nereāli!), ka viņiem ir jāsaņem cienījama alga tikai par studentu izglītošanu. Diemžēl tā nebūs.
Jāspēj lasīt lekcijas angļu valodā. Jābūt atpazīstamam. Tas mums, VeA, ir liels izaicinājums – šeit nav neviena plaši zināma pasniedzēja ekonomikā vai IT nozarē…
…Nav pašai savas akadēmiskās “popzvaigznes”…
– Jā, mums te nav šādu “popzvaigžņu” – kā Gundars Bērziņš no LU, Arnis Sauka no Stokholmas ekonomikas augstskolas Rīgā jeb “zviedriem”, Gatis Krūmiņš Vidzemes augstskolā. […] Mums VeA tādus vajag!
Kad pats, absolvējis Rīgas 1. ģimnāziju, devāties uz VeA, kas šeit bija jūsu magnēts?
Biju savā domāšanā netipisks skolēns, un jau 9.klasē zināju, ka studēšu ekonomiku vai būvniecību. Taču otrais variants atkrita – nobiedēja ķīmija, kurā nejutos spēcīgs. Tad jau izvēle kļuva vieglāka. VeA bija izveidota ar lielu pompu, zināju šī procesa aizkulises, jo mans tētis bija iesaistīts tās dibināšanā. Zināju pasniedzēju kolektīvu, kas bija šeit savākts.
Ja nemaldos, LU pasniedzēja alga toreiz bija ap diviem simtiem latu. VeA, kurai tolaik vēl nebija tagadējās spozmes, lai pievilinātu galvaspilsētas mācībspēkus, ar piemaksām atalgojumu palielināja, ja nemaldos, līdz tūkstotim. Tādēļ tā varēja “nolasīt rozīnes” no citām augstskolām, un te izveidojās ārkārtīgi spēcīgs pasniedzēju kolektīvs.
Bez VeA manā personiskajā labāko ekonomikas augstskolu trijniekā bija arī Banku augstskola un “zviedri”. Angļu valoda man bija vāja, un es negribēju strādāt ārvalstu kapitālam, tāpēc “zviedros” stājos tikai tādēļ, lai uzzinātu, cik spēcīgs būšu matemātikā. Zināju, ka angļu valodas dēļ tur tāpat netikšu. Banku augskola saistījās man tikai ar finanšu sistēmu, kas neinteresēja. Palika tikai VeA – vietējā kapitāla uzņēmējdarbība.
Kāda loma bija apstāklim, ka tas ir tālāk no mājām, vecākiem?
Bija pavisam pretēji! Tētis un mamma bija VeA pasniedzēji. Tas bija negatīvais aspekts, kas lika domāt, vai tomēr te nestāties. Tieši Rīgā man bija nosacīta brīvība, jo manos vidusskolnieka gados vecāki bija pārvākušies uz Ventspili. Tagad vajadzēja atgriezties viņu azotē… Vēl biedēja tas, ka studiju biedriem būšu pasniedzēju bērns…
O, jūtu jums līdzi – pats biju skolas direktora dēls…
Tomēr pārējie Ventspils plusi pārsvēra šos mīnusus. Un manas bažas arī nepiepildījās, jo augstskola nav skola. Studenti ievēlēja mani Studentu padomē, ko arī gadu vadīju.
Jūs augstskolu cīņu par studentiem nosaucāt par “kanibālismu”. Taču vai VeA nav jākonkurē ar citām mācību iestādēm?
Protams, ir jākonkurē! To apjauš visas augstskolas, un visas cenšas. Skolēna izvēlē, kur viņš studēs, ir daudzi faktori, bet viens no tiem ir pavisam praktisks – naudas jautājums. Vai viņš vispār var mācīties tālu no mājām? Tāpēc pārsvarā reģionālās augstskolas sapulcina studentus no zināma rādiusa ap sevi.
Taču VeA puse no šāda rādiusa atrodas jūrā, un tur studentu noteikti nav. Otrā pusē apdzīvotība ir tik liela, cik ir. Tāpēc šeit ir studiju programmas, kas piesaista jauniešus no visas Latvijas.
Vēl viena nopietna VeA problēma – manuprāt, tā joprojām netiek uzskatīta par organisku pilsētas sastāvdaļu. Šķiet, ka ventspilnieku skatījumā augstskola ir kaut kāda “cita pasaule pie deviņstāvenēm”. Tā nedrīkst teikt, bet tomēr – kā Liepājā padomju laika Karosta… Jā, te nav vārtu, nav sargu, kas nelaiž iekšā… Valsts ģimnāzija – protams, savējie! VeA? “Hm, labs jautājums…”
Šķiet, VeA nav izmantojusi visas iespējas, lai pierunātu pašus jaunos ventspilniekus te iegūt kvalitatīvu izglītību. Nevis braukt tālāk no vecākiem uz citām augstskolām.
Kas šim nolūkam būtu jāpaveic?
Domāju, jau tiek darīts. Daudz vairāk nekā tad, kad pats te studēju. Piemēram, elektronikas studiju programmas veidotie STEM pulciņi skolēniem. Tiek mēģināts uzrunāt fizikas skolotājus, lai viņi vada stundas VeA laboratorijās, kas tiešām ir aprīkotas augstā līmenī.
Tas, protams, ir jādara VeA administrācijai, nevis studentiem. Viņiem, īpaši sabraukušiem te no visas Latvijas, ir pašiem sava pasaulīte, un – cik arī pats atceros – no pilsētas vajadzīgs tik vien kā veikali, pludmale, izklaide. Protams, Olimpiskais centrs. Jāsaka, ka VeA ar tās plus/mīnus astoņiem simtiem cilvēku jūtas pašpietiekama.
Ko jūs savā jaunajā statusā esat apņēmies izdarīt VeA labā? Kas jums no tā varētu izdoties?
Par to, kas izdosies, runāsim pēc dažiem gadiem. [..] Šeit ir daudz atsevišķu “pērlīšu”. Piemēram, izcila tulkošana, izcilas elektronikas laboratorijas un vēl daudz kas cits, ko pat neuzņemos vērtēt. Starptautiska sadarbība uzņēmējdarbības studijās. Irbene. Taču kā izskatās kopējā aina? Vai šīs pērlītes kopā veido skaistu virteni? Diemžēl jāsaka, ka nē. Nav sinerģijas – savstarpējās bagātināšanās, nav kooperācijas. Katra VeA vienība cenšas būt pašpietiekama, un kopējā sistēma tādēļ nav efektīva.
Piemēram (varbūt es ļauni meloju), Irbenes vadošie pētnieki, tā šķiet, īsti nav iesaistīti VeA mācību procesā. Tāpēc savu uzdevumu saredzu sinerģijas veidošanā, padarot VeA efektīvāku kopumā.
Otrs – palīdzēt VeA būt racionālai tās pētnieciskās autonomijas tiesību izmantošanā. Ne tikai augstskolas satversmes projektā, pat likumā ir ierakstīts, ka zinātnieks var pētīt to, ko viņš vēlas. Taču es nezinu, kā pastāvētu [Latvijas Valsts mežzinātnes institūts] “Silava” vai MeKA, ja to pētnieki paši izdomātu, ko viņiem pētīt.
Protams, visazrautīgāk zinātnieks pēta to, kas pašam interesē. Bet pētījumu ir jāmāk komercializēt – vienalga, starptautiskam projektam vai vietējās rūpniecības pasūtījumam, Latvijas tautsaimniecības apkalpošanai. Autonomija “Es darīšu to, ko gribu, un jums par to ir jāpriecājas!” – praksē nedarbojas.
Irbene ir Latvijas tautsaimniecībai “neapēdams kumoss”, taču starptautiski tā ir ārkārtīgi vērtīga. Tulki, elektroniķi, ekonomisti ir vajadzīgi Latvijas tautsaimniecībai. Te, VeA, ir jārada produkts, kas ir kādam vajadzīgs – nevis jāmeklē, kur īsti varētu izmantot aizrautīgi veiktos pētījumus.
Pievēršoties sadarbībai ar vietējo ekonomiku, lektoriem un profesoriem būs daudz vairāk vērtīga, ko stāstīt studentiem, būs sasaiste ar reālo dzīvi. Būs jau vietējā atpazīstamība, un “popzvaigznes” ir ļoti pieprasītas. Mums tādu Latvijā trūkst. [..]
Man tuva ir mūsu pašu ekonomika. Par starptautisko sfēru zinošāks ir padomes kolēģis Reinis Āzis, jau bijušais, bet ilgstošs Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra darbinieks, Lielbritānijā vadījis tās pārstāvniecību. Mūsu padomes komanda ir interesanta un spēcīga…
Lūdzu neņemiet man vārdus ārā no mutes! Tātad: kā vērtējat pārējos četrus padomes locekļus?
Esmu ļoti cerīgs. Katram ir savas stiprās puses. Irbenei ir līgums ar Aizsardzības ministriju, un Vējoņa kungs ir šīs ministrijas kādreizējais vadītājs. Militārās lietās visvairāk ir nepieciešama savstarpēja uzticēšanās, Protams, ministrijā runātu ar mani vai Vītoliņa kungu, bet tas būtu cits līmenis. Reini pazīstu ilgus gadus, viņš lieliski orientējas projektu pasaulē, zina, kā “tur” domā.
Vītoliņa kungs jau darbojās VeA veidotāju komandā, kad tā vēl nebija juridiski nodibināta. Viņš agrāk pilsētas pašvaldībā – kas, atcerēsimies, arī dotē VeA! – bija atbildīgais par augstskolu, ilgus gadus vadīja VeA padomnieku konventu.
Gaļina [Hiļķeviča] ir ārkārtēji strukturēta. Savulaik bija mana priekšniece, kad es te pasniedzu – par to laiku palika labas atmiņas. Augstskolas patriote.
Mūsu komandā nav iekšēju intrigu, greizsirdības, jo katrs nākam no savas “pasaules”, kurā esam kaut ko sasnieguši.
Būdams valsts galvas pieteikts kandidāts, esat privāti pazīstams ar Egilu Levitu?
Nē. Kāpēc viņš izvēlējās mani, nezinu. Man ar Levita kungu bija vairāk kā divu stundu gara saruna – protams, arī par VeA attīstību. Zinu, ka nebiju vienīgais, kurš tika uzrunāts, taču nezinu, kas tieši.
Mežu nozarē un tautsaimniecības priekšstāvju pasaulē mani pazīst, un esmu pazīstams daudziem. Kad atgriezos Rīgā un sāku strādāt federācijā, es ar Vītoliņa kungu bieži tikos dažādos pasākumos, vēstniecību pieņemšanās un citur. Viņš vienmēr visiem tad stāstīja: re, ventspilnieks Kristaps! Daudziem tāpēc ir radies priekšstats, ka šeit dzīvoju vai pat esmu dzimis. [..]
Man emocionāli VeA ir “nenormāli” tuva – ne tikai kā Alma Mater, arī kā mana tēva veidojums. Un viņam tas bija kas vairāk nekā darbs. Ne velti Mārtiņš Lauva ir ieviesis Andra Klausa stipendiju VeA studentiem.
Mūsu sarakstē par šīs intervijas iespēju jūs pieminējāt “sapņu pilis”, ko ceļot gan Izglītības un zinātnes ministrija, gan VeA. Es saprotu, ka runa ir par augstskolas personāla ilūziju, ka tikai pasniegšana nodrošinās labu atalgojumu?
Šķiet, visās mūsu augstskolās, ne tikai VeA, attīstības stratēģijas top no šāda skatu punkta: kas ir jāizdara visiem citiem, lai man būtu labi un nevajadzētu mainīties… Tikai viens piemērs – arī kovida ietekmē – strauji attīstās tālmācība, un pēc gadiem desmit Latvijas studentiem būs pieejamas visu pasaules izcilāko pasniedzēju lekcijas. Protams, ja vari par tām samaksāt! Kā mēs ar viņiem konkurēsim? Stratēģijā par to nerunā…
Savukārt IZM sapņu pils ir, ka gandrīz visi augstskolas mācībspēki ir pasaulē pieprasīti un atzīti pētnieki. Ziniet, var jau pateikt, ka visiem vajag kļūt par datorspeciālistiem, kuri prot ķīniešu valodu. Jā, pēc tādiem ir milzu pieprasījums visā pasaulē, viņiem maksā lielas algas. Taču vai tas vispār ir iespējams un, ja pat atlaistu visu esošo personālu, cik reāli šos “universālos kareivjus” ir nolīgt?! Un vēl labāks jautājums – kādēļ tad šiem superpētniekiem turpināt nodarboties ar jaunatnes mācīšanu, ja daudz labāk var nopelnīt pētniecībā?
Es, protams, te pārspīlēju. Taču vai mēs varam gaidīt, ka mūsu profesūra, lektori, asistenti tagad uzreiz būs ārkārtīgi pieprasīti un bezgala kompetenti eksperti? Tādi, ko izķers dažādos pētniecības projektos? Līdz tam ir jāizaug, un ne visi var izaugt. Pieeja “Ja jūs tādi līdz nākamgadam nebūsiet, tad būsiet sliktie” – tā ir sapņu pils!
Pārslēgsimies uz riebīgākiem jautājumiem. Mūsu sarakstē jūs augstskolu padomes uzdevumu pielīdzinājāt uzņēmuma padomes darbam – īstenot tā īpašnieka gribu. Kāda, jūsuprāt, ir šī griba?
Augstskolai jābūt finansiāli pašpietiekamai. Tas nenozīmē, ka mācību iestādei tiek atņemta valsts nauda, taču ir jārada sistēma – projekti, studiju maksas –, kas ļauj pelnīt. Lai varētu maksāt profesoriem un pasniedzējiem cienījamas algas, kas tos notur augstskolā un veidot mācībspēku ataudzi, lai augstskola varētu attīstīties saviem spēkiem. [..]
Vai salīdzinājums ar uzņēmumu padomēm vispār ir prātīgs? Valsts lielo uzņēmumu padomes to “ziedu laikos” tika pelnīti lamātas kā partiju barotavas!
Jūs runājat par VALSTS kapitālsabiedrībām. Pasaulē, kurā es dzīvoju, runā par “Latvijas finieri”, MeKA, citiem privātiem uzņēmumiem un to padomēm – šī termina klasiskajā izpratnē. Nozarē vienīgais neprivātais uzņēmums ir “Latvijas valsts meži”.
Protams, negatīvā pieredze met ēnu. No malas raugoties, nav saprotams, kāpēc tieši viens vai otrs uzvārds tika nosaukts darbam citu augstskolu padomēs. Arī man, raugoties uz citām augstskolām, ne viss ir saprotams. Norakstu to uz savu nezināšanu [smaida]…
Kā jau pamanījāt, esmu principiāli pret šādām padomēm, jo nācās vērot šo epopeju no pašiem tās patiesajiem pirmsākumiem, kad Ilga Šuplinska centās nelaist amatā LU darbinieku un studentu ievēlēto – jā, protams, paviršā procedūrā! – rektoru. Kad sākās viņas partijas klīniska interese, kāpēc augstskola bez politiķu atvēles drīkst lietot ziedotāju dāvātos miljonus celtniecībai Torņkalnā un maksāt lielas algas. Kad ārvalstu investori sāka mācīt, ka Latvijas augstskolām kā “profenēm” ir ātri jānodrošina viņu bizness ar darbaspēku.
Tāpēc 2019.gada 20.decembrī biju klāt Rīgas pilī, kad tur Valsts prezidenta patronāžā tika prezentēta augstskolu autonomijas apcirpšana. Sēdēju pēdējās rindās, kur izglītības nozares cilvēki, dzirdot Šuplinskas reformas izklāstu, lauzīja rokas un plēsa matus, dusmās purpināja un žēli ņirgājās. Pēc tam, kad pienāca viņu kārta, gāja – un tas bija visderdzīgākais! – izteikt tai savu atbalstu…
Augstskolu pārvaldes modeļa maiņa līdz ar Šuplinskas izmešanu no valdības pazaudēja viņas iecerēto radikālismu. Taču atteikties no tā un atzīt kļūdu, protams, valdība nevēlējās. Kā jūs un VeA padome saredzat savu vajadzību šajā mācību iestādē?
Gan jau esat lasījis Hermaņa Heses romānu “Stikla pērlīšu spēle”?
Jā.
Redziet, šādu spēļu pasaule man šķiet tikpat bīstama kā tā pasaule, kas augstskolas redz vien kā vietu, kur jaunietim iemācīt konkrētu amatu. Vienā atraujas no realitātes, pašiem tajā ir jauki un interesanti – lūdzu, sabiedrība, uzturi mūs! Otra uz augstāko izglītību raugās maksimāli nonivelēti – kā uz tādu Forda rūpnīcas konveijeru. Patiesība ir kaut kur pa vidu. [..]
Filozofi var atļauties būt tuvāk stikla pērlīšu spēlēm, savukārt ārstu vai citai regulētai profesijas izglītībai jābūt tuvāk speciālista “štancēšanai” – labā izpratnē! Taču ekonomikas studijām, IT, tulkošanai – tās nepārtraukti mainās – “jāpeld pa vidu”.
Cilvēkiem, kuri stāv tālu no augstākās izglītības problēmām, varu teikt, ka pārvaldīt augstskolas darbinieku kolektīvu ir – Vairu Vīķi-Freibergu citējot! – kā diriģēt kaķu kori. Naivi bija teikt, ka valsts ir jāvada kā uzņēmums, par augstskolu to teikt būtu vēl muļķīgāk. Taču padome ir mēģinājums biznesa loģiku pārnest uz augstskolu pasauli, kas ir stingri savādāka. [..]
Es šo biznesa loģikas pārnesi redzu kā milzīgu eksperimentu, kas varētu arī veiksmīgi iesakņoties. Ne visur. Pēc gadiem četriem dažādās vietās būs pilnīgi dažādi rezultāti. [..] Sākumā ies ļoti grūti. Iedomājieties: uzrodas pēkšņi pieci Rīgas sprukstiņi (labi, trīs, jo viena ir VeA pasniedzēja, otrs – Ventspils mērs), kuri saka: mēs nedosim jums vairāk naudas, lai dzīve vieglāka, bet spiedīsim jūs mainīties, lai tad, cerams, jūsu dzīve kļūs vieglāka…
Ir jāiegulda liels darbs, bet atdeves uzreiz nebūs. [..] Tāpēc jums pāris gadu būs daudz ko rakstīt, cik VeA padome ir slikta. Interešu sadursme būs neizbēgama. Man pašam būs ļoti grūti, jo esmu pasniedzēju bērns, un mani tā te droši vien uztver.
Tādēļ it kā varētu gaidīt, ka būšu nekritisks VeA kolektīva interešu pārstāvis. Tomēr kopš augstskolas beigām esmu piedalījies lielu sistēmu “būvniecībā”, kas ved uz kopējo sistēmas efektivitāti un konkurētspēju. Šis process nereti nav draudzīgs individuāliem mērķiem un komfortam. Tomēr evolūcija mums māca, ka neuzvar vēsturiski stiprākais vai ātrākais, bet gan tas, kas spēs pielāgoties jaunajiem apstākļiem.
6.05.2022. / Autors: Dainis Lemešonoks / Foto: No personīgā arhīva, Ventspilnieks.lv arhīvs
