Sabiedrībā vajadzīga neiecietība pret “tumsas darbiem”, kuri notiek slepenībā, tā otrdien, 25.decembrī, Ziemassvētku Rīta Svētajā misē sacīja Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankēvičs.
Pēc viņa vārdiem, pēdējā laikā daudz tiek rakstīts par kleptokrātiju jeb korumpētu varu un citām “šmucēm”, kas liecinot par to, ka cilvēkos, kuri veic šīs korumpētās darbības nav “Dieva gaismas”.
Arhibīskaps norādīja, ka cilvēkam nav iespējams būt laimīgam uz citu rēķina, jo šāda veida laime ir gaistoša. Tāpat Stankēvičs norādīja, ka laimi nevar iegūt, kalpojot grēkam, jo tas nozīmējot, ka cilvēks dzīvo tumsā.
Arhibīskaps pauda nostāju, ka gaisma nepieciešama visā sabiedrībā, tāpēc cilvēkiem būtu jāieņem aktīva pilsoniska nostāja, redzot cilvēku “tumsā”, parādīt viņam “gaismu”.
Pēc Stankēviča teiktā, “gaismu” var redzēt tie, kuri atveras Dieva klātbūtnei. Tas saistīts ar to, ka, cilvēka prātam kļūstot apgaismotam, viņš arvien labāk apzinās sevi un savus dzīves uzdevumus.
Savukārt savā svētku uzrunā Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags
uzsvēra, ka Ziemassvētkus sauc par brīnumu laiku. “Mēs varam pārnest mājās eglīti, skatīties uz to un domāt – lūk, brīnums! Mazā sēkliņā Dievs ir ielicis gudrību, kura spēj no zemes trūdiem izveidot kaut ko tik filigrānu, smaržīgu un galvenais – dzīvu! Dievs ir brīnumaini pūlējies, eglīti radot,” uzsvēra Vanags.
Turpinot garīdznieks pauda, ka, saliekot egles zaros gaismiņas un mirdzošas bumbas, varam skatīties un teikt, ka tas ir vēl lielāks brīnums, jo Dievs ir devis spēju izdaiļot viņa darbu.
“Vai man ir izdevies izgreznot Dieva izcilo darbu – sevi? Vai ir veicies atklāt savus talantus un izkopt Dieva dotās spējas? Vai ir izdevies veidot sevi pilnīgāku, pievilcīgāku, mirdzošāku?” retoriski vaicāja Vanags.
Kad aplūkojam gaismiņas un mirdzošās bumbas, ko esam sakarinājuši savos zaros, vajadzētu pārliecināties, vai neesam izdarījuši to pašu, ko ar eglīti – izpušķojuši, bet nocirtuši, mudināja arhibīskaps.
“Vai neesam sevi nošķīruši no sēklas, no kuras uzdīgām, un no saknēm, kas mūs baroja? Mēdz notikt, ka, cenšoties kaut ko bagātināt un izdaiļot, mēs to nocērtam. Tiecoties dzīvot krāšņāk, bagātāk un interesantāk, mums gadās sadarīt ko tādu, kas nocērt vienību ar Dievu un pārtrauc viņa sapni par mums. Tā ir liela nelaime, jo savu identitāti cilvēks iegūst attiecībās. Nocērtot attiecības ar Dievu, mēs zaudējam pašu identitātes kodolu un vairs nezinām, kas esam,” brīdināja Vanags.
Viņš akcentēja, ka Ziemassvētki ir glābšanas pasākums. Kad ir gadījies sevi sacirst, nekas netiek gaidīts vairāk kā glābēju ierašanās, teica Vanags, uzsverot, ka Dievs sūta glābēju.
“Kristus ir dzimis Bētlemē. Dievs viņu iedēstīja pasaulē kā sēkliņu, kurā ielikta visa Dieva mīlestība un gudrība. Jēzus ir Dieva dāvana visiem nocirstajiem. Tā ir iespēja atkal būt dzīviem zariem, kuri ne tikai izskatās spoži uz brīdi, bet nes augļus uz mūžību,” skaidroja garīdznieks.
Vanags uzsvēra, ka vēsts par Kristus dzimšanu Ziemassvētku laikā meklē cilvēkus ļoti intensīvi. Taču ne vienmēr Ziemassvētki ir veiksmes stāsts ar laimīgām beigām – bieži ir tā, ka svētki paiet, bet savienojums nav noticis, vērtēja Vanags. Viņaprāt, Ziemassvētku neveiksmes simbols ir sakaltušās eglītes ar brūnām skujām, kuras pēc svētkiem mētājas visās malās. Tādēļ vajag ļaut sevi atrast un meklēt arī pašiem, mudināja Vanags.
“Intensīvi meklēt saslēgumu ar Kristu. Pat kristiešiem, kuri par viņu daudz zina, vajadzētu meklēt, jo galvenais ir savienojums, pa kuru plūst dzīvības sula,” uzsvēra Vanags.
Autors: LETA / Foto: LETA
