Vārdam “patriotisms” ir daudz nokrāsu. Tāpat kā tikpat daudz variantu, kas tad īsti “patriotisms” ir. Bet nevar noliegt vienu – mēs katrs pēc savas izpratnes un savas pieredzes mīlam savu zemi, savu dzimteni, savu valsti. Un gribētos ticēt, ka ikkatram no mums Latvijas vārds nav tikai teritorija kartē vai apzīmējums teritorijai “dabā”… 11. novembra svecīšu jūra, 18. novembra svētku dalībnieku skaits ļauj domāt, ka Latvijas vārds mums ir svarīgs, Latvija ir mums nozīmīga.
Pēc pērnā gada Lieljubilejas, kad svinējām valsts simtgadi, šogad – loģiski – svētki noris daudz klusāk un piezemētāk, taču tāpēc ne mazāk emocionāli, ne mazāk patriotiski. Jo Latvija sirdī ir mums katram. Jo Latvija mums katram ir sava, tik atšķirīga, taču vienlīdz tuva. Kādam Latvija ir mūsu skaistā daba, pilsētas un pilis. Vēl kādam Latvija ir vecās Raimonda Paula plates un Imanta Kalniņa dziesmas. Vēl citam Latvija ir kā vecāsmammas svētdienas rīta pankūkas, ābeles lauku sētā vai tēva stādītais ceriņkrūms. Kāds savu Latviju ir atradis hokeja arēnā vai basketbola laukumā, kad tajā cīnās meitenes un puiši valsts izlases formās. Dažiem Latvija būs atrasta vēstures grāmatās, bet vēl citiem – Daugavas, Gaujas, Ventas un Lielupes līkločos… Lai kāda būtu katram sava Latvija, tā vienmēr būs mums visiem kopīga: viena vienīgā.
Varbūt pat labi, ka mūsu valsts Patriotu nedēļa ir tieši novembrī, nevis, piemēram, vasaras pilnbriedā. Jo novembra tumšie vakari gluži kā pelēcīgais rudens fons ļauj daudz spilgtāk saskatīt svecīšu liesmiņas Lāčplēša dienā un svētku karogus 18. novembrī. Kāda socioloģiskā aptauja, kas veikta vēl pērn – pirms valsts simtgades –, liecina, ka 18. novembra svētku pasākumus apmeklē vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju, bet vēl ceturtdaļa šos svētkus svin savās mājās vai ģimenē. Turklāt šī aptauja parādīja, ka Neatkarības dienas svinēšana vienlīdz izplatīta ir gan latviešu, gan cittautiešu ģimenēs. Varbūt tieši šīs aptaujas rezultāti ir kā galvenais apliecinājums mūsu Latvijas dzīvotspējai. Neraugoties uz politikāņu savstarpējo nīšanos un cilvēku kacināšanu, dalot tos pēc tautībām, neraugoties uz dažādu ar dzīvi neapmierinātu ļaužu gaušanos, ka šeit “viss ir slikti”… Parasti jau visskaļākie ir tieši tie, kuriem kaut kas neiet pie sirds, kuri grib visiem parādīt savu neapmierinātību… Un tad varbūt arī prātā varētu iezagties doma, ka tiešām “viss ir slikti”. Paldies Dievam, sausie un objektīvie skaitļi rāda ko citu – mūsu Latvijas svētki ir visu cilvēku svētki, tāpat kā mūsu Latvija pieder mums visiem.
Jau gandrīz 30 gadi ir pagājuši, kopš Latvija ir atguvusi brīvību. Tas ir laiks, kurā Latvijā ir izaugušas jau veselas divas paaudzes – tie ir bērni, kuri dzimuši ap Atmodas laiku, un bērni, kuru tagad mēdzam dēvēt par “tūkstošgades bērniem”. Viņiem Latvijas valsts ir bijusi vienmēr, šie bērni nezina un nevar zināt, kā tas ir, kad nav savas valsts, bet stāsti par Brīvības cīņām, okupācijas gadiem un Atmodu ir vien lappuses vēstures grāmatās. Viņiem šīs lappuses asociējas ar kaut ko pašu nepieredzētu un no pusmūža radiniekiem dzirdētu, ar melnbaltajām fotogrāfijām, kuru varoņi vairs netiek aprakstīti ne “Privātajā Dzīvē”, ne “Facebook” profilu aktualitātēs. Gluži kā pašreizējie piecdesmitgadnieki un sešdesmitgadnieki, tātad tie, kuri spēlēja galvenās vijoles uz Atmodas un Dziesmotās revolūcijas skatuves, savulaik savā bērnībā un jaunībā dzirdēja savu vecvecāku “stāstus par karu”, arī šodienas jaunieši pieklājīgi klausās savu senču stāstus par barikādēm. Un tomēr – jau minētā socioloģiskā aptauja liecina, ka tieši jauniešu vidū pieaug valsts apziņa, pieaug to skaits, kas kā savus galvenos svētkus atzīst Latvijas valsts Neatkarības dienu – 18. novembri. Turklāt tieši šīs paaudzes ir tās, kuras vairs nedala cilvēkus savējos un svešajos, bet gan visi kopā svin mūsu kopīgās Latvijas dzimšanas dienu. Tātad ir pēctecība un pārliecība, ka valstij ir nākotne
Valsts jubileja ir kā robežšķirtne. Iemesls atskatīties, atcerēties, izvērtēt, iemesls paskatīties nākotnē. Iemesls, lai satiktos un pasapņotu – par Latviju, par mūsu tālāko ceļu, par krustcelēm, kas gaida mūs jau aiz nākamā pagrieziena.
19.11.2019 / Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: Ernests Dinka, Saeima
