Vācijas aizsardzības ministre Urzula fon der Leiena, kura ieguvusi augstāko vienotās Eiropas amatu, proti, Eiropas Komisijas prezidentes posteni kā visu 28 Eiropas Savienības dalībvalstu līderu kompromisa figūra, izpelnījusies vairāku Eiropas Parlamenta frakciju iebildumus par to, ka viņai nav ambicioza un nākotnē vērsta programma. Tā teikt, iespējas Eiropas Savienībā ir, bet nav pašas programmas, kas būtu vērsta uz pietiekami augstiem mērķiem, ir tik vien kā vispārējs redzējums, nevis ambiciozas ieceres, kas varētu vest lielo Eiropas kuģi uz pasaules ekonomikas, sociālās jomas un attīstības līdera lomu pasaulē.
Jautāsiet, kāds gan Urzulai fon der Leienai sakars ar Ventspili? Teorētiski, protams, nekāds. Jo Briselē pārrunātais un Eiropas Komisijā lemtais mūsu dzīvi ietekmē tikai pastarpināti. Vismaz ikdienas līmenī noteikti. Tomēr zināmas paralēles ar Briselē notiekošo varam vilkt. Atšķirība tikai tā, ka fon der Leienai ir iespējas, bet nav ambīciju, kamēr Ventspilī viss ir tieši otrādi – ambīcijas ir, bet nav iespēju. Lai gan pat šādā situācijā mūsu pilsētā esam pamanījušies tērēt neesošos resursus un būtībā arī pilsētnieku naudu projektiem, kuri, diplomātiski izsakoties, ir nedaudz pārspīlēti. Protams, protams, ja nebūs ambīciju, nebūs attīstības. Kaut gan arī ambīciju līmeni tomēr ir iespējams savietot ar iespējām un resursiem, kas nepieciešamas ambīciju realizēšanai.
Brīžiem šķiet, ka viens vai otrs skaļš un pompozs projekts Ventspilī tiek realizēts tikai tāpēc vien, ka to tīri personiski vēlas kāds pilsētas “tēvs”. Piemēram, pavisam nesen notikušais šlāgermūzikas festivāls “Uz dziesmotā viļņa”. Neatkarīgam novērotājam no malas pat varētu šķist, ka šis pasākums tika organizēts gluži vai “par spīti”. Par spīti LTV un Latvijas Radio pieņemtajiem lēmumiem atturēties no valsts mēroga festivālu un konkursu rīkošanas Ventspilī (paši taču zināt, kāds šim lēmumam bija iemesls), par spīti “nelabvēļiem”, kuri tā vien grib, kā ieriebt daudzcietušajai Ventspils pilsētai. Un tāpēc mums noteikti ir jāsarīko “Latvijas sirdsdziesmai” alternatīvs pasākums. Mēs jums, kā smejies, parādīsim… Vienalga, par kādiem līdzekļiem un ar kādiem līdzekļiem. Mēs varam labāk nekā tie lielvārdieši, kuriem tagad uzticēts rīkot LTV “Latvijas sirdsdziesmas” konkursa noslēguma koncertus. Lai skatās un mācās. Un tas nekas, ka vasaras “lielo festivālu” programma jau tāpat Ventspilī ir gana piesātināta. Varbūt šajā sakarībā ir vērts sarīkot vēl kādu iespaidīgu pasākumu ar domes atbalstu (lasi, ventspilnieku nodokļu naudu), lai sapulcētu pēc iespējas vairāk muzikantus. Un ko tur būt tik pieticīgiem? Varbūt vajag alternatīvu arī “Positivus” festivālam? Eds Šīrans kā “velkošais” muzikants te lieti noderētu, bet varbūt varētu piepulcēt arī Madonnu un vēl kādas desmit megazvaigznes – lai nodzied pa vienai dziesmiņai un parāda Ventspils varenību. Ja nevaram dabūt Šīranu un Madonnu, tad varbūt var vienā koncertā savākt kādas 30 savulaik pazīstamas grupas un izpildītājus. Lai izpilda uz fonogrammas savus slavenākos hītus. Skanētu taču skaisti, ja “Boney ’M” nodziedātu savas “Babilonas upes”…
Otrs redzamākais piemērs, kas zināms ikkatram ventspilniekam, ir koncertzāle “Latvija”. Nē, nē, nepārprotiet. Ir tiešām lieliski, ja Ventspilī ir modernākās un vislabāk skanošākās ērģeles visā reģionā. Ir tiešām lieliski, ka mums ir tik brīnišķīga koncertzāle, bet mazajiem ventspilniekiem iespēja ielauzīties augstās mūzikas gudrībās. Tomēr pārmēru ambīcijas par to, ka mums vajag visu vislielāko, visdižāko un visslavenāko, nozīmē arī to, ka mums tagad koncertzālē būs “lielākās klavieres”, kuras, kā vērtē klavierbūves un klaviermūzikas speciālisti ir vairāk kā dārgs “dekors”, nemaz nedodot arī kādu īpašu muzikālo kvalitāti. Toties – mums ir milzīgākās klavieres Latvijā. Gluži vai kā simbols vispārējai pilsētas “tēvu” pieejai. Un arī koncertzāles nosaukums – “Latvija” – liecina nevis tik daudz par vēlmi būt “valstiski patriotiskiem”, cik par ambīcijām “pārspļaut galvaspilsētu”. Un kāpēc ne, piemēram, “Visums” vai “Galaktika”? Vai vismaz “Eiropa”?
Urzulas fon der Leienas pietiekamo ambīciju neesamība ir trūkums. Jo Eiropas Savienības iespējās ir realizēt patiešām vērienīgus attīstības plānus visā kontinentā, nesadalot pieejamos līdzekļus “sīknaudā”. Savukārt ambīciju samērošana ar iespējām mūsmāju gadījumā nozīmētu, ka pilsētas normālas attīstības vārdā vajadzētu atteikties no metodes “pēc mums kaut ūdens plūdi”. Jā, kā sacījuši jau seno romiešu imperatori, tautai vajagot vien maizi un izklaides. Pārējais viss ir tikai vadoņu iegribu realizēšana – milzīgākās būves, platākās ielas vai dziļākie kanāli. Gribētos cerēt, ka mūslaikos tauta tomēr ir pietiekami gudra, lai atšķirtu graudus no pelavām, spējot saskatīt, kur ir tikai vēlme apmierināt savas ambīcijas, bet kur – patiesa griba un reāls plāns, lai Ventspilī viss notiktu un būtu tikai labāk. Samērojot ambīcijas, iespējas un, pats svarīgākais, arī vajadzības.
Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: Merks publicitātes foto
