“Arvien vēl pūta dienvidus vakara vējš, un arvien vēl milzīgais ledus gabals peldēja tālāk un tālāk jūrā iekšā. Uz ledus gabala atradās četrpadsmit zvejnieki un divi zirgi. Ļaudis bij nodarbojušies ar āliņģu ciršanu un tīklu laišanu ūdenī, un neviens no viņiem nebij pamanījis, ka ledus no jūrmalas bij sācis virzīties projām. ….. Viņi visi zināja, ka tie ar katru acumirkli tālāk aizpeldēja projām ne tikai vien no jūras krasta, bet arī no dzīves”.
Tā sākas Rūdolfa Blaumaņa slavenā novele “Nāves ēnā” (1889. gads). Tiem, kas nezina, cik traģiski beidzās slavenā latviešu autora darbs, iesaku izlasīt. Zināmā mērā, Ventspils Brīvostas pārvalde un visa Ventspils jau ilgstoši atrodas Blaumaņa aprakstītajā situācijā – bīstamā stihijā, kurā tos ierāva un turpina pakļaut Ventspils pilsētas ilggadīgie priekšstāvji.
Ir skaidrs, ka bez zaudējumiem neiztikt, jautājums – kurš cietīs? Domājot “Nāves ēnā” līdzībās, mūsu situācijā lozes nebūtu velkamas – uz ledus gabala ir jāpaliek bēdīgi slavenajam Lembergam ar līdzskrējējiem, savukārt mūsu Ventspilij un tās brīvostai ir jātiek izglābtai.
Kārtējā kaitniecība
23. oktobra ārkārtas Ventspils pilsētas domes sēdē Lemberga marionetes pieņēma lēmumu uzstājīgi aicināt satiksmes ministru Tāli Linkaitu, finanšu ministru Jāni Reiru, VARAM ministru Juri Pūci, ekonomikas ministru Jāni Vitenbergu un Ministru kabinetu nepieļaut, ka Ventspils brīvostas pašreizējā valde (Lembergaprāt) iznīcina “Latvijas nacionālo bagātību”, proti, grasoties izsolē pārdot tai piederošo kustamo mantu – pārsvarā 60. un 70.gados ražotas darbnīcu iekārtas, kuras savulaik Ventspils Brīvostas pārvaldei iesmērēja tiesiski ierobežotais Lembergs ar kompāniju. Ventspils brīvostas pārvalde notiekošo pamatoti dēvē par pārpratumu vai kaitniecību un detalizēti skaidro radušos situāciju.
Turklāt šajā situācijā der pieminēt vēl kādu faktu. Ne viens vien ventspilnieks atceras, ka vēl tik nesenā pagātnē vecās spīķeru ēkas rotāja arī Pārventas ostas teritorijas siluetu. Diemžēl tās nojauca Lembergs ar kompāniju. Tieši Lembergs bija šo spīķeru galvenais spridzināšanas iniciators, jo kā būtu izdevies atbrīvot vietu paša tolaik slēpti piederošo uzņēmumu jaunajiem objektiem. Toreiz Lembergs nebļaustījās par veco caralaika spīķeru nojaukšanu, kurus tik tiešām varēja uzskatīt par Latvijas nacionālo bagātību.
Kur problēma?
Lemberga kungs! Ja jau esat tik norūpējies, piedalieties izsolē, nopērciet no brīvostas, jūsuprāt, vērtīgās virpas un uzdāviniet pilsētai. Kā sacīt, desmitgadēm esat smēlis no pilsētas un brīvostas, vai nebūtu pienācis laiks tai kaut nedaudz atdarīt? Virpu, spīķeru, darbnīcu iegāde un to tālāka nodošana pilsētai tāds sīkums vien būtu, salīdzinot ar tiem simtiem miljonos vērtējamiem izdevumiem un zaudējumiem, kurus esat radījis un nodarījis pilsētai, Ventspils Brīvostas pārvaldei, venstpilniekiem un Latvijas valstij.
Bet, pārfrāzējot slavenās Imanta Kalniņa dziesmas vārdus, stāsts jau nav par virpām un spīķeriem, bet gan par Lemberga tieksmi visiem iespējamiem un neiespējamiem līdzekļiem provocēt un diskreditēt valsts galvenās amatpersonas, Ventspils Brīvostas pārvaldi un ikvienu, kurš uzdrīkstas bezkauņām ierādīt vietu. Man kā ilgstošam vairāku sasaukumu Ventspils pilsētas domes deputātam, jau sen ir skaidrs: kamēr sabiedrībai būtiskus lēmumus pieņems Lembergi, bet tos pakalpīgi izpildīs tādi vītoliņi, blumbergi, ošenieki, ābeles, mūsu Latvija kā Rūdolfa Blaumaņa novelē uz liktenim nolemtā ledus gabala dreifēs arvien tālāk nolemtībā.
Valsts pārvaldei, Ventspils Brīvostas pārvaldei, ventspilniekiem ir jāizdara izvēle – turpināt dreifēt nebūtībā vai ierādīt vietu bezskauņām. Būtu taisnīgi, ja uz bojāejai nolemtā ledus gabala Grīntāla, pusaudža Kārlēna un vecās Daldas vietā beigu beigās paliktu Lembergs un Co.
2.11.2020. / Autors: Aivis Landmanis, Ventspils pilsētas domes deputāts / Foto: Pixabay
