Dzīve, kā mēdz teikt, ir pārsteigumu pilna. Un šajā pārsteidzošajā dzīvē situācijas mēdz mainīties, citējot slaveno sporta komentētāju Edvīnu Dāvidsonu, kā daždien hokejā. Šodien es no “nekurienes” esmu nonācis slavas augstumos, pateicoties vienam “selfijam” internetā vai vienam sižetam TV, bet rīt jau tieku nogrūsts no augsto Olimpa dievu mājvietas ar kaunu un negodu.
Ceļš no tautas mīlestības uz aklu naidu ir īss. Atliek vien nepareizā vietā un nepareizā laikā “paūjināt” kāda ļaužu pūlīša virzienā, un ceļš uz elli jau noliets ar viskvalitatīvāko asfaltu. Un, protams, otrādi. Atliek tik lielākajam blēdim pareizajā vietā un laikā norādīt uz citu, iespējams, pat mazāku blēdi, lai tautas mīlestības starojums celtu augšup pret Sauli kā Ikaru uz vaska spārniem. Tiesa gan, te arī pašam lielajam blēdim vajadzētu atcerēties, kas notika ar Ikaru brīdī, kad Saule izrādījās par tuvu. Tāpēc vismaz ar norādēm uz citiem blēžiem vajadzētu uzmanīties, jo tautas mīlestības Saule var arī izkausēt vasku. Un tad kritiens būs neizbēgams.
Katrā ziņā Latvijas politiskajā Olimpā pārbīdes un viļņošanās notiek. Vareno dievu kohortā sāk iezīmēties nesaskaņu plaisas, kas rezultējas atsevišķu iepriekšējo laiku varoņu diezgan histēriskā klaigāšanā masu medijos: neskatieties uz to, ka pret mani ir desmitiem lietu un simtiem aizdomu ēnu, tas viss ir nieki, bet toties, lūk, tas tur maita gan Saeimā sēž kā ķipis, neraugoties uz neprasmi pareizi sastādīt dokumentu. Bet man, kā teica Mirtante klasiskajā latvju filmā, visi dokumenti kārtībā.
Lielākā nelaime mūsu politiskajai un ekonomiskajai virtuvei ir tāda, ka visi dzīvojam gluži kā komunālajā dzīvoklī – visi par visiem visu zina. Nu, gandrīz visu. Bet skeleti skapī ir ikkatram. Lielāki vai mazāki, bet noteikti ārā velkami brīdī, kad šķībi greizi uzbūvēto politiskās sistēmas ēku konkrētajam cilvēkam ir vēlme pārbūvēt. Nelielajā valstī visi viens otru pazīst, īpaši jau vidē, kur cilvēku “apgrozījums” nav liels. Tāpēc “galvas izbāšana” no kopējā pūļa var maksāt Dāmokla zobena cirtienu. Bet ar labajiem nodomiem un attīstības plāniem bruģētais ceļš aizvedīs uz politisko kapsētu, jo mūsu politiskā Olimpa vadoņi turēsies pie varas līdz pēdējam. Ar meliem, “kompromātu”, lieliem meliem un pat statistiku. Tad atliks vien uz šī pārmaiņu vēju sludinātāja kapa uzrakstīt: “Viņš gribēja pārmaiņas un krita kā varonis.”
Interesantākais šajā lietā ir jautājums: vai tiešām daži mūsu pilsētas un arī valsts vadoņi, deklamējot publiskajā telpā atklātus un pat viegli pārbaudāmus melus, tam arī paši tic? Vai arī melošana ir kļuvusi par tikpat ikdienišķu, ierasti rituālu un tātad pat vērā neņemamu nodarbi kā, piemēram, zobu ikrīta iztīrīšana?
Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: SXC
