Beidzamajā laikā dažādās valstīs ir ļoti populāri veidot dažnedažādus interneta topus. Tā teikt, lai, pārlūkojot tīmekļa neierobežotos resursus, noskaidrotu mūslaiku virtuālās sabiedrības galvenos varoņus. Tostarp plašu interesi izraisa arī topi, kuros apkopoti cilvēki, notikumi un pat atslēgas vārdi, kuri visbiežāk tiek locīti bezgalīgajās interneta dzīlēs. Kā šādos gadījumos saka, tīmeklis pacieš visu, turklāt popularitātei jau pilnīgi vienalga, vai tu esi “labais”, vai arī “sliktais”. Galvenais, ka populārs. Kas interneta vidē lielākoties nozīmē vien to, cik tev ir sekotāji kādā nebūt sociālajā tīklā, blogā vai “jūtjūba” video kanālā, kā arī to, cik bieži tavs vārds tiek pieminēts dažnedažādās ziņās, portālos vai sociālo tīklu komentāros.
Nepievērsīsimies tik smalkām niansēm kā šādu “topu” adekvātumam vai, piemēram, ticamības pakāpei. Jo vismaz pašlaik Latvijā par šādu “topu” vai arī nopietnāku socioloģisko pētījumu eksistenci nav dzirdēts. Tomēr, pat pavirši paanalizējot mūsu ziņu portālu, sociālo tīklu vai “šēroto” fotogrāfiju gūzmu kaut vai pēdējā mēneša laikā, noteikts līderu loks izvirzīsies priekšplānā. Nedalot “varoņos” un “anti-varoņos”, bet vienkārši saskaitot publikācijas, varam ar lielu ticamības pakā- pi pieņemt, ka pirmajā desmitniekā noteikti iekļūtu Kristaps Porziņģis (saistībā ar mūsu basketbola izlases ceļu uz Eiropas čempionātu), veselības ministre Čakša (kā nu bez tā!), kura ir teju katras dienas ziņu topa augšgalā dēļ ģimenes ārstu pseidostreika, un pašmāju estrādes dīva Laima Vaikule, kura slavēta un pelta, bet tomēr gari un plaši apspriesta visos iespējamos locījumos dēļ viņas Lielkoncerta gan Jūrmalā, gan Ventspilī.
Un noteikti šāda topa virsotnē būtu arī mūspuses ilglaicīgais vadītājs, mērs un visādi citādi slavenais Aivars Lembergs. Un te nu vairs nebūtu svarīgi, cik ļoti mūsmāju līderi godā vai anti-godā cēluši galvaspilsētas “žurnālistiņi”, kuri “laiza rokas Sorosam”, ņem naudu no visiem un vēl citādi nejauki izdarās, lai tikai Lemberga kunga hūti aplietu ar dubļiem. Nē, nē, šoreiz stāsts pat nav par to, bet gan par paša mēra ārkārtīgi lielo vēlmi nokļūt prožektoru spožajās gaismās. Skatuves valodā runājot, rampas ugunīs. Paša sasauktas preses konferences, nebeidzamās “reakcijas” uz katru kritisku vārdu, teju vai katra mūzikas, kultūras vai sporta festivāla personiska atklāšana (t.s. “lentīšu griešanas” pasākumi) un citi personīgās publicitātes pasākumi, nenoliedzami, ļauj mēram visai pamatīgi aizpildīt interneta telpu. Un, pārfrāzējot slaveno teicienu, kļūt pieminētākam par pašu Porziņģi… Citiem vārdiem sakot, “zīmēšanās” kļuvusi teju vai par galveno mūsu pilsētas vadītāja zīmolu.
Popularitātes virsotnes jau katrs sasniedz dažādos veidos. Viens, piemēram, spēlējot basketbolu, cits – iegūstot “Grammy” balvu, vēl kāds – saņemot “Latvijas lepnuma” titulu vai uzrakstot kādu dziesmu, vēl citam izdevies uzkāpt Everestā. Taču šāda popularitāte prasa ieguldītu laiku un darbu. Taču mūslaikos popularitāti var iegūt arī daudz vienkāršāk. Un te nu ir divi ceļi. Pirmais – kā kādai pusaugu meitenei “jūtjūba” video kanālā ar noteiktu regularitāti pietiekami atraktīvi demonstrēt savu vešiņu vai iepirkumu somu. Tas mēra gadījumā laikam nebūtu īsti ērti. Otrais – regulāri nonākt zvērināto “interneteru” un mediju uzmanības lokā ar kādu skandālu. Un šis ceļš nudien mūsu mēram padodas ļoti labi. Turklāt nav pat būtiski, kas, kāpēc un ko par tevi raksta. Galvenais, ka raksta. Galvenais, ka ir sekotāji. Jo ja tevis nav šeit, tad tevis nav vispār. Sliktas reklāmas nav, ir tikai reklāma. Kas, tulkojot cilvēku valodā, nozīmē – atliek pietiekami bieži atkārtot vienu un to pašu frāzi, vienu un to pašu vārdu, vienu un to pašu argumentu, lai atrastos pietiekami daudz cilvēku, kas tam visam arī noticētu… Atliek vien uzdot jautājumu – kas īsti ir pamatā visai šai tik saspringtajai slavas meklēšanai. Varas kāre, tieksme noturēties amatā, vēlme pēc popularitātes un atpazīstamības, iespēja šādā veidā “legalizēt” savas finanšu lietas, vai arī viss kopā, ko papildina arī beidzamā laika sabiedrības viļņošanās radītā briesmu sajūta, ka vienreiz tas viss tomēr var beigties…
Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: LETA
