Ir labi zināms – lai nostātos uz attīstības ceļa, vispirms ir jāzina vēsture, ir jāatzīst un jālabo kļūdas.
Nav šaubu, viena no lielākajām Ventspils ostas šodienas problēmām un Ventspils brīvostas pārvaldes klupšanas iemesliem ir likumsakarīga blakne Ventspils pašvaldības un Ventspils brīvostas pārvaldes ilgtoši pārvaldošo politiķu, precīzāk -Ventspilī 34 gadus valdošā Suverēna* un tā komandas darbības likumsakarīgs rezultāts.
Nebūtu Suverēna visatļautības izgājieni, nebūtu bijuši tā saucamie tranzīta kari, nebūtu tiesvedības, kas lielākai daļai ostas uzņēmumu nu jau piecpadsmit gadus liedz pilnvērtīgu attīstību, nebūtu ostas un Brīvostas pārvaldes novājināšana, kura rezultējās ar sankciju piemērošanu un sasteigto ostu reformu. Būtu cita rakstura problēma – kā apmierināt augošās ekonomikas vajadzības, piemēram, kā nodrošināt arvien pieaugošo investoru intereses un jauno dzīvotgribētāju vajadzības.
Tikai mainoties pašiem, iespējams mainīt lietu kārtību sev apkārt. Šī vecu vecā patiesība īpaši attiecas uz Ventspils vietvaru. Manuprāt, esošo problēmu risināšana ir jāsāk ar labas pārvaldības prakses iedzīvināšanu Ventspils valstspilsētas domē, ar pilnīgu atteikšanos no Suverēna ietekmes. Esmu pārliecināts – tikai radikāli mainoties Ventspils vietvarai, pavērsies jaunas iespējas un perspektīvas Ventspilij un ventspilniekiem.
Ventspils ir jaunu izaicinājumu priekšā.
Būtu jāatver pilsēta jaunām idejām, iespējām un cilvēkiem. Būtu jābeidz tērēt laiku un līdzekļus netīkamo viedokļu un ļaužu apkarošanai. Būtu panākama pašvaldības līdzdalība jaunajā ostas pārvaldības modelī, panākama patiesa ideju un viedokļu sacensība.
Bet, kā to izdarīt, ja deputātu vairākums atrodas Suverēna dzelžainā ietekmē, ja turpinām turēties pie sevi sen izsmēlušas lietu kārtības, kura Ventspils un ventspilnieku iespējas būtiski sašaurina.
Ar to gribu teikt, ka tikai no mums, ventspilniekiem, ir atkarīgs, vai izmantosim jaunās iespējas un izaicinājumus, vai tomēr nē?
Ieskats vēsturē.
Pamatakmens šodienas problēmām tika ielikts līdz ar jaunā un spējīgā komunista (topošā Ventspils Suverēna) atgriešanos Ventspilī 1988.gadā un tā kļūšanu par toreiz vēl okupētās Latvijas Ventspils pilsētas tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētāju.
Pēc ievērojamiem Ventspils vides aktīvistu mītiņiem Maskava piekrita novirzīt daļu valūtas Ventspils pašvaldībai, kā rezultātā 1990. gada sākumā ķīmisko kravu transportēšana caur Ventspili atsākās. Ekoloģiskās problēmas palika uz sabiedrības pleciem, bet par valūtas miljonu vienīgo saimnieku sevi pasludināja toreizējais izpildkomitejas priekšsēdētājs, kurš “laupījumu” slēpa ārpusbudžeta kontos. Suverēna toreizējo “naudas lietus” panākumos jau tad tika pieminēts lielās kaimiņvalsts neredzamās rokas spēks.
Tā sākās Ventspils iespēju degradācijas ceļš.
“Latvijas Jaunatne”, 1991. g. 3. maijā rakstīja, ka sesijā, kas esot notikusi 28.martā, Lemberga kungs esot izteicies, ka pilsētai esot divreiz vairāk valūtas, nekā republikas valdībai. Savukārt 1991. g. 23. maijā tas pats laikraksts atreferēja Latvijas Tautas Frontes (LTF) Ventspils novada līderi un pilsētas deputātu Māra Pamšes bažas, ka A. Lembergam pieder ne tikai vara pilsētā, tā rīcībā ir nekontrolējami valūtas miljoni, par kuriem nav nekādas informācijas pat republikas valdībai un parlamentam. Tika izteikti minējumi, ka nauda tiek izlietota arī kādas no okupācijas nomenklatūras gvardiem Lemberga veidotai partijai. Šādas līdzcilvēku atziņas ir apkopotas grāmatā “A.Lembergs: ceļš uz naudu un varu” .
Šodien ir skaidrs – Pamšes kungs visticamāk toreiz runāja par vēlāk (1994.gadā) izveidoto Suverēna rokas partiju “Latvijai un Ventspilij” kā sautīgu interešu nodrošinošu instrumentu.
Ventspils sabiedrībai atsavinātie valūtas miljoni Suverēnam visnotaļ pavēra iespēju savās interesēs rīkoties ar toreiz lielāko valsts nodokļu maksātāju – valsts uzņēmumu A/S “Ventspils Nafta” un pārējiem Ventspils ostā strādājošajiem valsts uzņēmumiem. Suverēns paralēli pašvaldības un brīvostas vadītāja amatiem ieņēma padomes locekļa un valsts pilnvarnieka amatus A/S “Ventspils Nafta”, viņš nodrošināja savu uzticības personu atrašanos līdzīgos amatos arī citos ostā strādājošos valsts uzņēmumos.
Kā grāmatā “A.Lembergs: ceļš uz naudu un varu” atceras bijušais Latvijas krājbankas vadītājs Arnolds Laksa, pirmkārt, vadot tolaik valstij piederošos lielos tranzītuzņēmumus, šīs amatpersonas kopā vai dažkārt arī atsevišķi no piegādātājiem (Krievijas un Baltkrievijas uzņēmumiem) organizēja ārvalstu – Šveices, Lihtenšteinas un citu ārvalstu uzņēmumu tīklu, caur kuru tika, žargonā runājot, nosmelta vai, skaidrā valodā sakot, tieši nozagta valstij pienākošās peļņas lielākā daļa. Tas ir sākotnējais un vienkāršākais noziedzīgais darījums. Šie uzņēmumi ik gadus pelnīja nevis, teiksim, 70 miljonus latu, kā tam vajadzēja būt, bet lielākā maksas daļa par tranzītpakalpojumiem tika pārskaitīta uz Lemberga un viņa partneru izveidotajām starpniekfirmām. Tādējādi ļoti īsā laika periodā pāris gadu laikā tika uzkrāti ļoti ievērojami līdzekļi ārvalstu banku kontos. Tie, protams, bija tikai pāris simti miljonu latu. Otrs etaps, vēl noziedzīgāks, kas izriet no pirmā – amatpersonas, slēpdamas uzņēmumu patieso peļņu, ir pārliecinājušas valsts institūcijas, kas tolaik nodarbojās ar privatizāciju un privatizējamo uzņēmumu novērtēšanu, ka šo patiešām stratēģisko, vērtīgāko Latvijas valstij piederošo uzņēmumu vērtība ir daudzkārt zemāka, nekā tai vajadzētu būt atbilstoši tirgus prasībām. Tas izriet no pirmā noziedzīgā darījuma. ….. Teiksim, ja uzņēmums ik gadus pelna 70 miljonus latu, tad tas maksā apmēram 700 miljonus latu. Bet, ja šāds uzņēmums tāpēc, ka visa lielākā peļņas daļa ir nozagta, uzrāda tikai kādus 10 miljonus latu gada peļņu, tad to var atļauties novērtēt uz kādiem 90 – 100 miljoniem latu. Treškārt, kad šie uzņēmumi tika novērtēti par daudzkārt zemāku cenu, šīs pašas amatpersonas, atkal izmantojot ofšorkompānijas – šoreiz kā šo uzņēmumu privatizētājas.
Un vēl, par “sviestnaudu” novērtētie uzņēmumi tika prihvatizēti, izmantojot par grašiem no sabiedrības izkrāptos sertifikātus, tādējādi iedzīvojoties uz sabiedrības rēķina vēl apjomīgāk.
Vēlāk sekoja Ventspils brīvostas pārvaldes plānveida izsaimniekošana. Lai maksātu nodevas Suverēnam, brīvostas daudzmiljonu resursi tika novirzīti Suverēna biedrībām, īpaši lepnam auto parkam un citām Suverēna kaprīzēm un iegribām.
Kā viņam tas viss izdevās?
Nauda un neredzamas rokas vara dara brīnumus.
Atbildes uz daudziem jautājumiem grāmatā “A.Lembergs: ceļš uz naudu un varu” sniedz mūsu valsts deviņdesmito gadu ministru prezidenti. Valdis Birkavs, kurš 1994. gadā aizsāka vēlāk par tradīciju kļuvušos „konsultāciju braucienus” uz Ventspili, ir izteicies, ka Lembergs jau deviņdesmito gadu sākumā atteicās no partiju sponsorēšanas un pārgāja uz konkrētu indivīdu sponsorēšanu un aprūpēšanu. Māris Gailis, savukārt, nenoliedza, ka, viņus finansēja toreizējais valsts uzņēmums AS “Ventspils Nafta” un ka kaut kāda ietekme loģiski esot bijusi. Attiecīgi Vilis Krištopans kā satiksmes ministrs ar Lembergu esot kopīgi strādājis pie Ostu likuma, u.tt.
*Suverēns – persona, kuram pieder augstākā vara un kas to īsteno.
Ventspils Suverēns Aivars Lembergs Latvijas okupācijas laikā bija priekšzīmīgs koloborants – izpelnījās okupācijas režīma atzinības un aktīvi tika virzīts pa karjeras kāpnēm.
Suverēna pieredze:
No 1975 – 1990 Padomju Savienības Komunistiskā Partijas (PSKP) biedrs;
No 1978. Līdz 1979.gadam – Komjaunatnes Ventspils pilsētas komitejas organizāciju daļas vadītājs;
No 1979. līdz 1980. gadam — PSKP Ventspils pilsētas komitejas instruktors;
No 1981. līdz 1983. gadam — Latvijas Koministiskās Partijas (LKP) Ventspils pilsētas komitejas propagandas un aģitācijas nodaļas vadītājs;
No 1983. līdz 1987.gadam — LKP Ventspils rajona komitejas sekretārs;
No 1987. līdz 1988.gadam – LKP CK lauksaimniecības un pārtikas rūpniecības nodaļas instruktors;
No 1988. 5.decembra līdz 2021.gada 1.jūnijam Ventspils pilsētas pašvaldības vadītājs:
Padomju gados – Ventspils pilsētas tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētājs (no 1990. – 1993.gadam Augstākās padomes deputāts). Atjaunotās Latvijas gados – Ventspils pilsētas Tautas deputātu padomes priekšsēdētājs un Ventspils pilsētas domes priekšsēdētājs.
No 1994. gada paša izveidotās partijas “Latvijai un Ventspilij” biedrs, valdes priekšsēdētājs.
No 2021.gada 1.jūnija Ventspils valstspilsētas domi vada kā partijas “Latvijai un Ventspilij” valdes priekšsēdētājs un Ventspils valstspilsētas deputāts, oficiālajiem pašvaldības vadītājiem ierādot marionešu vietas.
7.12.2022. / Autors: Aivis Landmanis, Ventspils pilsētas domes eksdeputāts / Foto: Ventspilnieks.lv arhīvs
