Autors: Dr. Gita Rēvalde, Latvijas pētniecības un inovācijas stratēģiskā padomes locekle
Konfūcijs savā laikā ir teicis: “Ja tu domā par vienu gadu, iesēj sēklu, ja domā par nākamajiem 10 gadiem, iestādi koku, ja domā simt gadu mērogā, izglīto cilvēkus.” Vērojot šobrīd Latvijā notiekošo gribas jautāt, cik ilgam laika periodam gatavojas Latvija? Brīžiem šķiet, ka Latvijā šobrīd tiek īstenota tāda politika, kas domāta augstākais pāris desmitu gadiem. Kokus jau mēs vēl stādam visādās talkās (lai gan daudz tiek arī izcirsts), bet kā valstij veicas ar cilvēku izglītošanu? Vai izglītība un zinātne tiešām ir valsts prioritātes, kā tas diezgan bieži tiek skandināts partiju programmās? Vai arī tie ir tikai skaisti vārdi? Un vai cilvēkam, sevišķi izglītotam un gudram cilvēkam, Latvijā vēl ir kāda vērtība?
Kaut kā pēdējā laikā vispār ir pierimušas runas arī par Latvijas ekonomisko izrāvienu. Droši vien šim izrāvienam būtu nepieciešami arī attiecīgi izglītoti cilvēki. Lai to sasniegtu, nepieciešama sakārtota un attiecīgi finansēta izglītības, zinātnes un inovāciju sistēma.
Ļoti grūti novērtēt, cik vērtīgs ir kvalitatīvi izglītots cilvēks. Pieejami pētījumi, kas parāda, ka viens cilvēks ar augstāko izglītību savai valstij dod apmēram 100 reižu lielāku atdevi nekā izdevumi, kas tikuši izlietoti, lai šo cilvēku izglītotu. Lai gan vērojama uzņēmēju sūkstīšanās, ka nav atrodami kvalitatīvi speciālisti, patiesībā iespējams, ka problēma ir atbilstošas algas ne-piedāvāšana. Profesijās, kuru apgūšanai nepieciešams ilgs laiks – ārsti, skolotāji – algu līmenis nav atbilstošs studijās patērētajam laikam un profesijas nozīmībai.
Kvalitatīvas izglītības nodrošināšanai nepieciešama gan atbilstoša infrastruktūra, piemēroti mācību vai studiju līdzekļi, modernas metodes. Bet vissvarīgākais kvalitatīvas izglītības nosacījums manuprāt ir gudrs, savai valstij lojāls pedagogs – kvalificēts savas jomas speciālists, kuram ieejot klasē vai auditorijā būtu jābūt labā noskaņojumā un nebūtu jāuztraucas par savu eksistenci. Ja jau pedagogs gan skolā, gan augstskolā ir tik svarīgs, vai pedagogu izglītošana nav teju vai vissvarīgākā valsts funkcija? Vai pedagogu izglītošanai jau sen nebija jābūt prioritātei numur viens?
Domāju, ka mācībspēki augstskolās un skolotāji skolās dara visu iespējamo, lai labi un godprātīgi pildītu savu misiju – izglītot cilvēkus. Bet vai valsts un valdība nodrošina un palīdz viņiem šajā misijā?
Vai izglītība, sevišķi augstākā izglītība un zinātne ir prioritātes arī budžeta sadalē? Neskaitāmie eksperti, kuri pēdējos gados ierodas pārbaudīt mūsu augstākās izglītības un zinātnes sistēmas, visi ir secinājuši, ka galvenā mūsu augstākās izglītības un zinātnes problēma ir nepietiekams finansējums. Vai kas tiek darīts, lai šo galveno trūkumu novērstu? Jau gadiem valsts budžeta finansējums augstākajai izglītībai nav būtiski pieaudzis. Lielākie finanšu līdzekļi augstākajā izglītībā un zinātnē nāk no Eiropas fondu līdzekļiem, tomēr to sadalē dominē princips, ka vispirms jānodrošina infrastruktūra – iekārtas un telpas. Līdz ar to mācībspēki un zinātnieki tiek iedzīti projektu “lamatās”. Lai nodrošinātu algas darbiniekiem, jāpiedalās visos projektos, ko tik var iegūt.
Projektiem nepieciešams līdzfinansējums, ko bieži augstskolas “norauj nost” studiju procesam un tiek patērēti nenormāli lieli administratīvie resursi. Vai tas uzlabo studiju kvalitāti? Diez vai. Tā vietā, lai pildītu ekspertu ieteikumus un palielinātu valsts finansējumu, tiek aizvien palielinātas prasības, uzstādīti arvien augstāki mērķi, palielināta kontrole.
Papildus visam vēl izglītības vide tiek “turēta stresā” ar nepārtrauktām reformām. Reformu definīcija un pamatojums bieži vien ir bijis neskaidrs. Brīžiem tas ir ticis pamatots ar to, ka nepieciešams efektīvi izmantot jau tā nabadzīgos valsts resursus, brīžiem ar to, ka nepieciešama labāka izglītības kvalitāte. Bieži politiskajā virtuvē reformas tikušas aizstātas ar konsolidācijas un nupat jau likvidācijas jēdzienu. Pēdējais minētais pat ir visskaidrākais. Neskatoties uz to, ka informācijas tehnoloģijas ļauj nodrošināt visdažādāko statistikas datu savākšanu un analīzi, lēmumi tiek pieņemti “mirkļa iespaidā” vai arī uz nezināmu emociju un argumentu pamata. Sakarā ar to, ka cilvēki jūt, ka patiesie mērķi atšķiras no deklarētajiem, rodas protesti. Neskaidra lēmumu pieņemšana rada aizdomas, ka aiz lēmumiem slēpjas iespējams kādas savtīgas intereses.
Pavisam bēdīgi ir piemēri, kā tagad gadījumā ar Rīgas Pedagoģijas un izglītības akadēmijas (RPIVA) likvidāciju – reformas vispār netiek skaidrotas, bet tikai virzītas uz priekšu, neskatoties ne uz kādiem jautājumiem, iebildumiem un vai protestiem.
Pirms kāda laika, 2010.gadā, augsta līmeņa darba grupā tika nolemts veidot augstskolu specializāciju. Vairākus gadus pēc kārtas, tām augstskolām, kurām bija budžeta vietas citās “ārpus specializācijas” jomās, budžeta vietas tika mērķtiecīgi mazinātas. Augstskolu specializācijas jomas tika nofiksētas augstskolu un Izglītības un zinātnes ministrijas savstarpējos līgumos. Zināms, ka, piemēram, pedagogu izglītība bija RPIVA specializācija. Te pēkšņi – lēmums kā pērkons no skaidrām debesīm – likvidēt RPIVA, lai uzlabotu pedagogu sagatavošanas kvalitāti… Vai tā vietā nebija jāpieņem lēmums, visu pedagogu sagatavošanu pārcelt uz šo, ne tik sen, definēto specializēto augstskolu?
Vai tad, ja gribētu uzlabot pedagogu sagatavošanas kvalitāti, nebija jāsāk ar studentu atlases procedūru un piemērotības testiem jau uzņemot studentus skolotāju izglītības programmās? Varbūt bija jāsāk ar motivācijas un psiholoģiskās sagatavotības pārbaudi, vai potenciālais students jebkad varēs strādāt skolā? Tepat kaimiņos ir Somija, kura īsteno ļoti pārdomātu pedagogu sagatavošanu. Vai problēmas ar pedagogu profesijas prestižu, atalgojumu, darba vidi nav primārais pamats skolotāju trūkumam? Droši vien šie nav vienīgie jautājumi, kam būtu jābūt skolotāju izglītošanas reformu plānā. Iespējams, ka tas, cik vietās sagatavo skolotājus nemaz nav primārā problēma.
Situācijā, kad plaisa starp tautu un valdību plešas arvien platāka, neskaidras reformas rada virkni nevēlamu efektu un galvenais, ka rada katram pasniedzējam, skolotājam, studentam tādus apstākļus, kas diez vai veicina produktīvu darbu Latvijas labklājības labā. Skolotāji, augstskolu pasniedzēji, zinātnieki un studenti ir ķīlnieki šajā politikas haosā.
Ja gribam nodrošināt Latvijas kā valsts pastāvēšanu ilgāk kā par 10 – 20 gadiem, pēdējais laiks būtu aicināt atsacīties no sacīkstes pēc Eiropas fondu pēdējā posma miljoniem un lūgt partijas steidzami vienoties par saprātīgu rīcību tādām reformām, kas nodrošinātu ilgstošu Latvijas attīstību.
