Valda Dombrovska virzīšana Eiropas komisāra amatam rada tādu stabilu un pārliecinošu Deja vu sajūtu. Šī būtu jau trešā reize, kad viņš ieņemtu augsto eirokomisāra posteni un trešā, kad viņa vietā Eiropas Parlamentā strādātu tūlīt aiz strīpas palikusī Inese Vaidere. Vai tas nozīmē, ka Latvijai nav citu kandidātu šim amatam, vai arī tā ir politiskās spēles loģika? Lielā mērā pareizi ir abi varianti.
To, ka premjere virzīs tieši Valdi Dombrovski, varēja prognozēt jau pāris nedēļas pirms Eiroparlamenta vēlēšanām, kad Evika Siliņa izteicās – no potenciālajiem eirokomisāra amata pretendentiem viņa sagaida “zināšanas un ietekmi Eiropas Komisijā vismaz tikpat augstā līmenī, kā pašreizējam EK priekšsēdētājas izpildvietniekam ekonomikas jautājumos Valdim Dombrovskim”. Ja kandidātus, kuri zināšanu jomā vēl, iespējams, varētu konkurēt ar Dombrovski, būtu iespējams atrast, tad ar ietekmi ir citādāk. Neaizmirsīsim, ka Valdis Dombrovskis šo posteni ieņēmis jau divas reizes pēc kārtas, un Eiropas Komisijas varas gaiteņus pārzina tikpat labi kā savu kabatu.
Protams, var jau teikt, ka demokrātijās par labo praksi tiek uzskatīts, ka vienai personai tik augstā amatā nevajadzētu atrasties ilgāk kā divus termiņus pēc kārtas, tomēr kuru gan interesē tādi sīkumi, kad uz spēles likta ietekme lielajā politikā. Turklāt nav šaubu, ka Eiroparlamentu vēlēšanu uzvarētāja “Jaunā Vienotība” šo posteni nekad nav grasījusies atdot kāda cita politiskā spēka pārstāvim. Arī tad, ja šis spēks, kā, piemēram, “Progresīvie”, ir ne vien šādam izaicinājumam pietiekami ambiciozs, bet piedevām vēl atrodas valdošās koalīcijas sastāvā.
Pats Valdis Dombrovskis nekad nav slēpis, ka labprāt kandidētu uz Eirokomisāra amatu arī trešo reizi pēc kārtas. Par to viņš skaidri un gaiši paziņoja vēl pirms nepilna gada un arī tagad neslēpj uzskatu, ka Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultāti viņam dod “politisko un demokrātisko leģitimitāti tikt atkārtoti virzītam uz eirokomisāra amatu”. Ne mazāk svarīgi, ka “Jaunās Vienotības” rindās viņam konkurentu praktiski nav. Ja pēc Krišjāņa Kariņa atkāpšanās no ministru prezidenta amata politikas kuluāros runāja, ka šoreiz eirokomisāra amatam varētu tikt virzīts viņš, tad lidojumu skandāls un arī noslīdēšana no otrās vietas uz sesto Eiroparlamentu vēlēšanu listē, šīm cerībām pārvilka svītru.
Tikmēr “Jaunā Vienotība” kārtējo reizi nodemonstrējusi fenomenālo spēju neaplipt ar netīrumiem, kuru EP priekšvēlēšanu periodā netrūka. Partijas biroja bijušā vadītāja Normunda Orleāna atklāsmes par aplokšņu algām biroja darbiniekiem un uzņēmuma “SOAAR” vadītāja Renāra Kadžuļa izpaudumi par it kā notikušo mēģinājumu ietekmēt 2014.gada Saeimas vēlēšanu rezultātus, jebkuru citu politisko spēku ietekmētu ļoti negatīvi, taču JV tas viss bija kā pīlei ūdens. Pat ziņa, ka KNAB vēl pērn konstatējis – 2022.gada Saeimas vēlēšanu kampaņas laikā partijas busos lieta nezināmu personu skaidrā naudā apmaksāta degviela un partija par šo pārkāpumu sodīta, būtībā palika nepamanīta. Tas apliecina tikai to, ka JV elektorāts, tāpat kā Nacionālās Apvienības vēlētāji, ir apbrīnojami stabils un labi organizēts. Būtībā tā kodolu lielā mērā veido plašā ierēdņu armija, kurai JV atrašanās pie varas svirām nozīmē stabilitāti, prognozējamību un laiku pa laikam arī algas pielikumu.
Tas, kas šajās Eiroparlamenta vēlēšanās diemžēl nepārsteidza, ir salīdzinoši zemā vēlētāju aktivitāte – 33,82% no kopīgā balstiesīgo iedzīvotāju skaita. Varam jau uzsist sev uz pleca un teikt, ka esam bijuši aktīvāki kā 2019.gada EP vēlēšanās (33,53%) un 2014.gada EP vēlēšanās (30,24%), tomēr aptuveni ap to pašu trešdaļu balstiesīgo vien grozāmies. Ne velti izskanējusi ideja par obligātas dalības ieviešanu vēlēšanās un soda naudu, ja rušināšanās dārziņā vai kādas citas lietas šķiet svarīgākas par nobalsošanu.
Te gribētu citēt politologa Filipa Rajevska teikto TV24 vēlēšanu nakts speciālizlaidumā: “Beļģijā jau pastāv šāds vēlēšanu princips un līdzdalība vēlēšanās ir stabili ap 80% un tas parāda arī reālo sabiedrības viedokli! Mūsu 30% neko neparāda.”
Tiesa, varas aprindās šī ideja dzirdīgas ausis nav radusi. Arī Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs neuzskata, ka iespējams kādu piespiest paust savu izvēli un tā ir paša cilvēka atbildība.
Tikai, ja paši esam bijuši kūtri, neizlēmīgi un neieinteresēti savas izvēles paušanā, tad nav ko pēc tam sūkstīties, ka politiķi – vai tas būtu nacionālā vai Eiropas Savienības līmenī, neko nedara un necīnās ne par Latvijas, ne tās iedzīvotāju interesēm. Būtībā morālas tiesības paust savu vērtējumu par politiķu darbu būtu tikai tiem, kas atdevuši savas balsis par kādu politisko spēku. Pārējiem labāk izmantot lielisko iespēju paklusēt un nākamreiz – vai tās būtu pašvaldību, Saeimas vai Eiroparlamenta vēlēšanas tomēr doties balsot. Citējot Edgaru Rinkēviču: “Brīvība nav tikai tiesības, bet arī atbildība un pienākums”.
12.06.2024. / Autors: Ilona Bērziņa, BNN / Foto: Ilmārs Znotiņš, Valsts prezidenta kanceleja
