Tuvojoties Latvijas simtgadei, vairāk lasāmi un dzirdami viedokļi, kā šo dzimšanas dienu skaļi nosvinēt. Protams, svinības ir ļoti svarīgs valsts godināšanas aspekts, bet gribētos, ka būtu vairāk analīzes par to, kur šobrīd esam un kāda būs mūsu nākotne. Mēs taču vēlamies lai mūsu valsts pastāvētu daudz ilgāk un ieņemtu vietu starp attīstītajām valstīm. Bet vai valsts politika atbilst šim mērķim?
Šoreiz vēlos pieskarties zinātnes un zinātnieku problēmām, ar kurām man nākas saskarties ik dienu, jo apmēram 25 gadus dažādos statusos esmu darbojusies Latvijas zinātnē.
Valsts plānošanas dokumenti paredz Latvijas ekonomikas izrāvienu, kuram pamatu veidotu zinātņietilpīga ekonomika. Zinātņietilpīga ekonomika nav iedomājama bez spēcīgas zinātnes. Stratēģijā Latvija 2030 paredzam, ka mums būs “pasaules klases zinātne”. Tiešām, Latvija jau PSRS laikos bija slavena kā zinātnes centrs. Vēl joprojām daudzas tajos laikos veiktās iestrādnes, sevišķi organiskajā ķīmijā, fizikā, inženierzinātnēs, nes augļus, lai gan zinātnieku skaits sarucis apmēram 10 reizes.
Bet kā tad ir šobrīd? Vai ir radīti maksimāli labi apstākļi zinātniekiem?
Valsts finansējums zinātnei un zinātniekiem ir tiešām niecīgs, sastādot apmēram 0,62% no IKP 2015.gadā. Latvijas zinātnes vērtējumā 2014.gadā, ko veica Technopolis eksperti, kārtējo reizi tika secināts, ka zinātnes attīstību apgrūtina nepietiekošais finansējums, īstermiņa plānošana un zemais prioritātes līmenis.
Jājautā, kā tas var būt, ka nozare, kas ir pamatā valsts attīstībai un līdz ar to labklājībai, nekad īsti nav prioritāšu sarakstā valsts budžeta “dalīšanas” brīdī? Protams ir atzīstami, ka ir pieejami finanšu līdzekļi pielietojamiem pētījumiem no ERAF*. Bet tā arī ir vislielākā bēda, ka šobrīd Latvijas zinātne tiek finansēta pārsvarā tikai no Eiropas Savienības struktūrfondiem. Šāds finansējums nevar tikt uzskatīts par nozares pamatfinansējumu, fondu finansējums nevar aizvietot valsts finansējumu. Kas notiks pēc tam, kad beigsies Eiropas fondu finansējums? Vai zinātne vairs nebūs vajadzīga? Ekonomikas izrāviens jau būs atnācis? Ar kādiem produktiem? Ar apaļkoku eksportu?
Pirmais brīdinājums bija zinātnes finansējuma samazinājums iepriekšējos 2-3 gados, kad iestājās pārtraukums starp Eiropas fondu periodiem. Atbildīgās ministrijas ilgi nevarēja izdomāt noteikumus, kādā veidā Eiropas finansējumu piešķirt un sadalīt. Kāda var būt zinātnes kapacitāte, ja pāris gadu ir bijis finansējuma pārtraukums? Raksturīgi, ka ar katru nākošo reizi zinātnes finansējuma piešķiršanas nosacījumi no Eiropas fondiem kļūst aizvien sarežģītāki un birokrātiskāki. Zinātnieki lielu sava dārgā laika daļu pavada, mēģinot izlauzties caur birokrātijas un iepirkuma likuma džungļiem, lai tiktu pie vajadzīgajiem materiāliem un iekārtām. Bieži vien pārņem sajūtas, ka zinātnieki tiek uzskatīti par vislielākajiem blēžiem, kuri jāuzmana īpaši rūpīgi. Cik tur paliek laika radošiem sasniegumiem? Vai izglītības un zinātnes ministrija ir izpētījusi, cik no iepriekš no ārzemēm mājās atsauktajiem jaunajiem zinātniekiem ir bijuši spiesti meklēt citu darbu ārpus zinātnes, vai braukt atpakaļ uz ārzemēm pēc projekta beigām?
Prieks bija vērot, ka pēc iepriekšējā fondu periodā paredzētā atbalsta doktorantiem un maģistrantiem pieauga doktora grādu ieguvēju skaits un ir acīmredzami, kā tas veicināja jaunu cilvēku ienākšanu Latvijas zinātnē. Tomēr šī aktivitāte nez kāpēc netika turpināta, bet vairāk naudas tika novirzīts infrastruktūrai un zinātnisko iestāžu konsolidācijai, kas ir teju mistificēts process. Konsolidācija noteikti politikas arēnā ir svarīgāka prioritāte kā zinātnes attīstība. Protams, arī konsolidētās ēkas un iekārtas ir vajadzīgas, bet, ko tās dos, ja nebūs zinātnieku? Ļoti svarīgs uzdevums ir saglabāt Latvijā uzkrātās zināšanas un attīstīt izveidoto zinātnisko tradīciju, kuru visvairāk apdraud paaudžu un finansējuma pārrāvums. Tieši tāpēc valsts budžetā jāparedz adekvāti, nepārtraukti, stabili finansējuma avoti zinātnei. Kāds teiks, ir taču zinātnes bāzes finansējums, ko piešķir zinātniskajām institūcijām.. Bet šis finansējums nekad netiek piešķirts 100% apjomā! Un bieži ar šo naudu tiek lāpīti augstskolu budžeta caurumi un līdz zinātniekiem tas nemaz nenonāk.
Visu ministriju pārstāvji regulāri brauc uz dažādām darba grupām Eiropas Savienībā, kur mācās citu valstu pieredzi. Nu kāpēc nevarēja pavērot, piemēram, Vācijas pieredzi? Vai Somijas paraugu, kā sabalansēt finansējumu nepārtrauktībai un izcilībai…?
Šobrīd akūti trūkst valsts budžeta finansēta fonda (kas pēc būtības varētu būt līdzīgs agrākiem grantiem), piemēram, pie Latvijas Zinātnes padomes vai Latvijas Zinātņu akadēmijas, kur jebkurš Latvijas zinātnieks var pieteikt savu projektu un konkursa kārtībā iegūt adekvātu finansējumu. Šim fondam ir jāatbalsta visi zinātnes virzieni, par galveno kritēriju izvirzot konkrētā zinātnieka un viņa pieteiktā pētījuma izcilību. Prioritāro virzienu atbalstīšanai ir citi mehānismi, piemēram, valsts programmas. Pētniecības prioritāšu noteikšana ir vairāk vai mazāk politizēts process, ko atkal drīz varēsim vērot. Citādi var sanākt kā tam čigānam, kas zirgu atradināja no ēšanas, bet no dzeršanas nepaguva, jo zirgs nobeidzās. Ar pārtraukumiem barots un nedzirdināts zirgs nevarēs uzrādīt pasaules klases rezultātus sacensībās!
Ir pats pēdējais laiks gatavoties periodam, kad beigsies Eiropas struktūrfondi, citādi mums Latvijas “ekonomikas izrāvienu” neredzēt kā savas ausis!
*Eiropas Reģionālās attīstības fonds
Autors: Dr.phys.Gita Rēvalde, Latvijas Pētniecības un inovāciju stratēģiskās padomes locekle
