Pagājušajā nedēļā ar kādu ārkārtīgi interesantu socioloģisko pētījumu klajā nāca Latvijas Televīzija un pētījumu aģentūra “SKDS”. Proti, pētījumā tika uzzināts Latvijas iedzīvotāju viedoklis par konkrētām amatpersonām, iestādēm un “uzticības personām”, kuru viedoklim un izteiktajiem secinājumiem cilvēki uzticas “kovidkrīzes” laikā. No vienas puses, rezultāti nepārsteidz, bet – no otras – tie uzskatāmi liecina ne vien par sabiedrības kopējo visai pesimistisko noskaņojumu, bet arī par to, ka vairumu cilvēku ar prastiem un populistiskiem saukļiem “nepaņemt”. Bet pati labākā ziņa – “topa” augšgalā tomēr ir speciālisti, kuriem uzticas ievērojama sabiedrības daļa.
Pētījuma rezultātus pilnībā interesenti noteikti var atrast sabiedrisko mediju ziņu portālā lsm.lv, tāpēc sīkumos neiegrimsim, taču atsevišķas nianses noteikti ir padziļinātākas analīzes vērtas. Piemēram, noteikti nav pārsteigums, ka augstāk novērtēto iestāžu augšgalā ir “ātrie”, proti, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests (kopējais vērtējums ir +66,6) un SPKC (+44,9), tālu apsteidzot pārējās “iestādes”. Te gan svarīgi apzināties, ka kopējais vērtējums veidojas no divām daļām: tie, kas vērtē pozitīvi, un tie, kuri dod negatīvu vērtējumu. Un šādā kontekstā trešajā vietā esošā Veselības ministrija (VM) (+5,8) patiesībā nebūt nevar sist plaukstas par savu “pozitīvo vērtējumu” (citas iestādes, ieskaitot Ministru kabinetu un Saeimu, vispār ir vērtējuma mīnusos). Jo, paanalizējot pētījumu dziļāk, redzams, ka VM pozitīvi novērtējuši mazāk nekā puse respondentu – 49 procenti, kamēr negatīvais vērtējums ir teju identisks – 43,2%. Un tas liecina gan par nopietnu komunikācijas krīzi, gan, protams, arī sniedz novērtējumu brīžiem ļoti haotiskajai rīcībai un t.s. “krīzes gatavībai” pašai ministrijai un, protams, arī tās vadībai.
Amatpersonu vērtējums no statistiskā viedokļa ir vēl biedējošāks un liecina par pamatīgu uzticības krīzi – ar ievērojamu atrāvienu pozitīvi novērtētas vien tās amatpersonas, kuras ierasti dēvējam par speciālistiem: NMPD vadītāja Liene Cipule (+50,8), epidemiologs Jurijs Perevoščikovs (+46,8) un infektologs Uga Dumpis (+44,6). Kamēr no valdības pie pozitīvas “bilances” ticis vien premjers Krišjānis Kariņš… Un arī, līdzīgi kā iestāžu vērtējumā, viņa nelielais plusiņš veidojas no 45,6% pozitīva un 41,8 procentiem negatīva vērtējuma. Pārējie politiķi ir mīnusos. Toties mūsu antivaroņi ir labklājības un izglītības ministres Petraviča un Šuplinska, kas tautas “cieņu” godprātīgi nopelnījušas ar vērtējumiem -48,5 un -45,8. Interesanti, ka Ilgai Šuplinskai pieder arī absolūtais antirekords negatīvo vērtējumu ziņā – viņu negatīvi novērtējuši 61,8 procenti aptaujāto…
Tiesa gan, šajā ziņā politiķi atrodas ievērojami neizdevīgākā situācijā nekā pozitīvi vērtētie speciālisti, jo galu galā viņi atbild ne tikai par specifiski medicīniskām un tieši ar pandēmiju saistītām lietām, bet arī par valsti kopumā. Un tieši šajā ziņā ir vērts aizdomāties. Acīmredzot izglītības un labklājības jomas ir nonākušas nopietnas krīzes priekšā. Jo abās šajās jomās, ņemot vērā šo jomu mūžīgās finanšu un pakalpojumu kvalitātes problēmas, ministri nekad nav bijuši īpaši populāri, bet… Ne jau tā!!! Katrā ziņā krīzes laiks gluži vai atkailinājis nespēju saskatīt “spēles laukumu” kopumā, nespēju risināt ne vien “tradicionālās” problēmas, bet arī sistēmiski vadīt tik nopietnās un sarežģītās nozares gan pirmskrīzes, gan jo īpaši krīzes laikā. Un visi nepārdomātie “eksperimenti ar valsti” galu galā noved pie atbilstoša vērtējuma “turnīra tabulā”. Jo cilvēki nav muļķi, un viņiem nav nepieciešami pašpasludināti glābēji, bet gan kompetenti vadītāji, kuru darbošanās princips nav “viņi tikpat nesapratīs manu viedumu”, bet gan sadarbošanās, komunikācija un atbalsts.
Un tas jo īpaši ir izpaudies kopējā sabiedrības reakcijā uz otro Covid-19 pandēmijas vilni, uz otro ārkārtas situāciju. Ja pavasarī cilvēki labi saprata, ka ir krīze, ka mēs negribam “kā Itālijā”, tāpēc uzticējās valdības un īpaši jau speciālistu ieteikumiem, tāpēc disciplinēti ievēroja ierobežojumus un ieteikumus, tāpēc noticēja, ka mums visiem kopā būs iespējams krīzi pārvarēt. Sabiedrība savu darbu izdarīja. Kamēr valdība un politiķi – nē. Un redzot neprasmi krīzi pārvaldīt, redzot pieņemtos lēmumus, kas krīzi nevis samazina, bet padziļina, redzot, ka atbalsta solījumi ir formāli, bet pašas valdības un īpaši jau atsevišķu ministru negatavība speciālistu prognozētajam otrajam vilnim ir vienkārši kliedzoša, zūd arī uzticība. Nemaz nerunājot par nelaikā un nevietā uzsāktajām reģionālajām, uzņēmējdarbības regulējuma, nodokļu, izglītības un veselības sistēmas reformām. Bet, pats svarīgākais, zūd arī ticība, ka viņi zina, ko dara… Un tas jau ir kompetences jautājums. Cilvēki reaģē tā, kā var un prot – neieklausoties brīdinājumos, neklausot ieteikumiem, pasūtot politiķus vienu māju tālāk.
3.12.2020. / Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: Pixabay
