Domājot par Latvijas finanšu sistēmas “kapitālo remontu”, kura mērķis bija netīrās naudas atmazgātāju padzīšana no Latvijas, gribas vaicāt – vai līdz ar ūdeni neesam izlējuši arī bērnu? Banku piekoptā drastiskā politika novedusi pie tā, ka daudzi investori Latvijai met līkumu, un ne viens vien līdz šim mūsu valstī sekmīgi strādājošs uzņēmums plāno pārnest savas ražotnes uz citām valstīm. Vai tiešām tāds bija “remonta” mērķis?
Ja kāds sadomās dzīvokļa remonta laikā noārdīt nesošo sienu un nospļauties uz to, ka tādēļ arī visa māja var sagrūt kā kāršu namiņš, visticamāk, šādu cilvēku nosauks par traku. Toties, ja bankas, neko nepaskaidrojot, “klapē ciet” gan juridisku, gan fizisku personu kontus iluzoru un nepamatotu aizdomu dēļ, finanšu sistēmas uzraugi to vērtē kā saprātīgu piesardzību. Diemžēl šī (ne)saprātīgā piesardzība novedusi pie tā, ka daudzu uzņēmumu darbs ir apgrūtināts, jo kontu bloķēšana, slēgšana vai atteikums konta atvēršanai rada nopietnu risku to komercdarbībai un tālākai pastāvēšanai.
Lielāku sabiedrības ievērību šī problēma guva pēc tam, kad “toksiskā” Lemberga dēļ problēmas ar banku kontu bloķēšanu sākās vairākiem lieliem tranzīta nozarē strādājošiem uzņēmumiem, kas draudēja gan ar tūkstošiem darba vietu zaudēšanu, gan ļoti nopietnām problēmām pašai nozarei. Ventspils ostā strādājošo uzņēmumu arodbiedrības vērsa uz to gan valsts augstāko amatpersonu, gan ministru, gan arī Finanšu un kapitāla tirgus uzraudzības komisijas uzmanību.
Tagad izrādās, ka ar līdzīgu situāciju, saskaņā ar aizsardzības ministra Arta Pabrika teikto, saskārusies arī aizsardzības nozare, jo arī tajā strādājošajiem uzņēmumiem bijusi negatīva pieredze sadarbībā ar Latvijā strādājošām bankām. Stāsts tas pats vecais – kā norāda ministrs, minētajiem uzņēmumiem – militārajiem ražotājiem – bez skaidri formulētiem un pamatotiem iemesliem bankas ir atteikušas attīstības projektu finansējumus, jaunu kontu atvēršanu vai, atsevišķos gadījumos, uzņēmumu esošie konti vienkārši slēgti. Nav grūti iedomāties (vēl jo vairāk tādēļ, ka paši esam gājuši un turpinām iet tam visam cauri), cik saspringta situācija valda šajā nozarē, ja reiz aizsardzības ministram (!) publiskajā telpā nākas apelēt pie banku un kredītiestāžu uzraugu veselā saprāta!
Tā vien šķiet, ka bankas konsekventi realizē “ka tik kaut kas nenotiek” politiku, un par to, kas šādas rīcības dēļ notiek ar tautsaimniecību, tām, atvainojiet, ir nospļauties. Zināmā mērā to var saprast – piemēram, “Swedbank” Zviedrijas banku uzraugs vēl tikai šā gada martā piemēroja 395 miljonu ASV dolāru sodu par par naudas atmazgāšanas novēršanas pārkāpumiem, savukārt SEB bankai 2020. gada jūnijā Zviedrijas finanšu uzraudzības iestāde uzlika aptuveni 95 miljonu eiro lielu sodu par nepilnībām cīņā ar naudas atmazgāšanu Baltijas valstīs. Taču vai tādēļ katrs klients jau “a priori” jāuzskata par blēdi, naudas atmazgātāju un visādā ziņā aizdomīgu personu?
Ir apsveicami, ka Latvija izveidojusi stipru un noturīgu finanšu noziegumu novēršanas sistēmu, taču, citējot valsts prezidenta Egila Levita teikto intervijā laikrakstam “Diena”, šobrīd “mēs esam no viena grāvja iegājuši otrā grāvī”. Katrs, kuram ir konts bankā, var rēķināties ar to, ka kādā nebūt ne jaukā brīdī viņš, atkal citējot Valsts prezidentu, “nonāk attaisnošanās pozīcijā: kāpēc tu esi samaksājis rēķinu, un ko tu darīji ar to naudu”. Stāstu par to, kā pēc pāris tūkstošu ieskaitīšanas savā kontā, cilvēks paliek pie “sasitas siles”, proti, nobloķēta konta, mūsdienu Latvijā netrūkst. Kamēr cilvēks taisnojas, ka pārdevis par skaidru naudu mašīnu, vai izvilcis no matrača apakšas ilgi krātos ietaupījumus, viņš paliek bez iztikas līdzekļiem. Netrūkst arī uzņēmēju stāstu par to, ka pietiek ar pašu mazāko kļūdu, lai pieeja kontam tiktu slēgta ne tikai tajā kredītiestādē, ar kuru kompānija sadarbojusies, bet arī visās citās bankās. Tikai sekas tad ir smagākas – jo “īkšķi sūkāt” nu var visi attiecīgā uzņēmuma darbinieki. Vai kāds brīnums, ka uzņēmēji un investori sāk mukt no “banku veiksmes zemes” Latvijas kā velns no krusta, un pārmērīgi stingro banku prasību dēļ Latvijas komercvide ir zaudējusi konkurētspēju?
Priecē, ka valsts augstākās amatpersonas beidzot pamanījušas situācijas absurdumu. Valsts prezidents Egils Levits atzinis: “(..) mums ir jāatgriežas ceļa vidū, nepieļaujot atkal naudas atmazgāšanas mašīnu, kas te bija līdz šim, bet arī netraucējot ekonomiku un neveidojot tādu vispārēju pilsoņu novērošanas mehānismu.” Arī Ministru prezidents Krišjānis Kariņš Finanšu sektora attīstības padomē nācis klajā ar skaidru aicinājumu finanšu sektoram un tā uzraugiem mainīt darbības virzienu, beigt “tikai meklēt melnās naudas” un sākt pildīt attīstības funkciju. Es ļoti ceru, ka premjera aicinājums iet uz risku vadību un beigt visus uzskatīt par negodīgiem cilvēkiem, finanšu sektorā radīs dzirdīgas ausis.
Diemžēl pagaidām, citējot aizsardzības ministru Arti Pabriku, joprojām var teikt, ka banku sistēmā “iemitinājies baiļu vīruss”, un Latvija nokļuvusi absurdā situācijā, kad godīgam uzņēmējam jāpierāda, ka viņš nav vainīgs.
Taču, kamēr uzņēmējs cenšas pierādīt, ka viņš nav ēzelis, bet bankas spītīgi turas pie ieskata, ka kaut kas no šī nepārnadžu dzimtas pārstāvja viņā tomēr ir, ne viens vien uzņēmums nonāk uz bankrota sliekšņa, bet citi pagriež Latvijai muguru. Jo uzņēmēji vēlas strādāt, nevis šķiest laiku un enerģiju tam, lai pierādītu savu nevainīgumu. Valdība, cik var spriest pēc valsts augstāko amatpersonu izteikumiem, uzņēmējus jau ir sadzirdējusi, tagad atliek vien cerēt arī uz Finanšu kapitāla tirgus uzraudzības komisijas veselo saprātu.
13.10.2020. / Autors: Linards Gulbis, Ventspils ostā strādājošo uzņēmumu arodbiedrību Konsultatīvās padomes vadītājs / Foto: Pixabay
