Tiesībsargs, garantēto iztikas minimumu “iesūdzot” Satversmes tiesā par tā nepietiekamību cilvēka cienīgai dzīvei, nopietni sabojāja Latvijas politiķu atvaļinājumu sezonu.
Šis, ziniet, tomēr nav nekāds mediķu algu jautājums, kad valdība var bez jebkāda kauna jūtām novilcināt un ignorēt “savas” Saeimas pieņemtu likumu, bet gan pilsoņu konstitucionālās tiesības aizsargājošās tiesas atzīts šo tiesību aizskārums. Pārbaudīt Satversmes tiesas – un īpaši tās priekšsēdētājas Inetas Ziemeles, bijušās Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesneses (2005-2014) – pacietību būtu pārāk riskanti, un politiķi to ļoti skaidri apzinās.
Bargā kundze tiešām var “godu neprast” un sacelt starptautisku skandālu, apsūdzot valdību necieņā pret tiesu varu. Būtu nepatīkami, ja Eiropā un pasaulē Latvija kļūtu slavena kā ES un OECD (jeb, citiem vārdiem sakot, t.s. “bagāto valstu kluba”) dalībniece, kurā par normālu uzskata, ka bez iztikas iespējām palicis cilvēks var izdzīvot ar 64 eiro mēnesī.
Labklājības ministrija, kurai būtu tieši jāatbild par Satversmes tiesas lēmuma izpildi, protams, nav nekāds burvju mākslinieks un nevar kā trusi no cilindra izvilkt ārā sabiedrību kaut cik apmierinošu piedāvājumu. Tā mēģina “izlāpīties”, piedāvājot garantēto minimālo ienākumu celt līdz 109 eiro. Tas atbilst attiecīgi 20 procentiem no t.s. “ienākumu mediānas”, kas pašreiz ir 545 eiro. (Tā statistiķu žargonā sauc ienākumu līmeni, kas sadala divās vienādās daļās tos, kuri saņem mazāk par šo summu, un tos, kuri saņem vairāk.) Vēl ministrija spēj piedāvāt pārskatīt trūcīgas un maznodrošinātas personas statusu, minimālās vecuma un invaliditātes pensijas sliekšņus.
No patīkamākām nodarbēm atrautie Saeimas deputāti, kas darbojas tās Sociālo un darba lietu komisijā, otrdien mākslotā bardzībā nosodīja šādu Labklājības ministrijas un ministres Ramonas Petravičas (“KPV LV”) piedāvājumu. Viņiem tas “vairāk atgādinot grāmatvediskus aprēķinus par naudas sadali, nepiedāvājot sociālās aizsardzības sistēmas uzlabojumus pēc būtības”, jo “centrā ir ielikta naudas summa, nevis cilvēks un viņa vajadzības”.
Baidos, ka lielā dūša šiem kritiķiem radās tāpēc, ka ministre pārstāv koalīcijas pašu vārgāko frakciju, kurai valdības intrigās ir maz iespēju “kost pretim”. Ilgus gadus Latvijas valdību sociālā (tāpat veselības, izglītības, iekšējās drošības u.c.) politika bija – atvainojos! – atklāti “kanibāliska”. Tāda tā ir joprojām un vēl kādu laiku būs.
Turklāt – atvainojos vēlreiz! – iespējams, ka daudzas valstiski svarīgas lietas Latvijā tika paveiktas tieši tāpēc, ka tām (starptautiskām militārām misijām, “Parex Bankas” nacionalizācijai vai ES prezidentūrai) vajadzīgie līdzekļi tika atrasti, atraujot tos sociālajam nodrošinājumam. Tāpēc vien politiķiem – pat tiem, kuri vēl pirms pāris gadiem tādi nebija – nevajag tēlot, ka viņiem līdz ar Satversmes tiesas spriedumu ir nokritušas zvīņas no acīm.
Pilsētas un novadi, kuriem no pašu budžeta ir jānodrošina garantētais minimālais ienākums saviem iedzīvotājiem, protams, atbalsta Petravičas “knapināšanos”. Pašvaldību savienības valde piekrīt šī līmeņa celšanai līdz 109 eiro – tātad arī trūcīgas personas ienākumu līmeņa noteikšanu 218 eiro apmērā. Taču šim nolūkam jau nākamajā gadā vajadzēs papildus 25 miljonus eiro, un vietvarām pašām šāda summa neatradīsies. Taču vai valsts palīdzēs? (Valstij turklāt ir jāatrod vēl 37 miljoni eiro, lai pildītu citu Satversmes tiesas lēmumu, kas par pamatlikumam neatbilstošu atzīst arī valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apjomu invalīdiem vai bez apgādnieka palikušajiem.)
Tiesībsargs, ko spārno jau trīs viņa prasību apmierināšana Satversmes tiesā, plāno šo “ieroci” pielietot arī citās sūdzībās par nepietiekamu Latvijas tautas labklājību. Tāpat Juris Jansons, protams, cer, ka viņa panākumi ļaus apstrīdēt un iznīdēt šādas rosības sabiedēto politiķu pēkšņo vēlmi noteikt šim amatam termiņu ierobežojumu un saglabāt to sev arī uz trešo termiņu. Nu ko, lai censonim veicas!
14.08.2020. / Autors: Dainis Lemešonoks, speciāli “Ventspilnieks.lv” / Foto: Pixabay
