No lasītāja vēstules redakcijai: “Pirms dažām dienām izlasīju Valsts prezidenta atklāsmi par mūsu valsts finanšu sistēmas “kapitālā remonta” blaknēm – no viena grāvja esam iegāzušies otrā. Un tagad jau skan aicinājumi bankām “apdomāties”, proti, neuztvert katru cilvēku kā potenciālu naudas atmazgātāju un terorisma atbalstītāju… Kamēr šis stāsts ir kā “abstrakta filozofēšana” par banku drakoniskajiem noteikumiem, kas neskar mani personīgi un kuri attiecas uz kaut kādiem tur man nezināmiem uzņēmējiem, tikmēr tas šķiet kaut tāls un nesaprotams – galu galā nav taču nevienam (vai gandrīz nevienam) kaut kādi miljoni, kuri pa kontiem jāgroza šurpu un turpu. Bet tiklīdz banku uzvedība skar mani personīgi, tad kļūst skaidrs, ko īsti prezidents ar to domājis. Lūk, es, piemēram, ilgus gadus biju lielās zviedru “draudzīgās” bankas klients. Ar divām kartiņām – parasto algas debetkarti un kredītkarti, kam limits nebūt nav mērāms baisos tūkstošos… Tieši otrādi, banka pati savulaik gluži vai uzbāzās ar savu kredītkarti: ņem taču kartiņu, noderēs. Un, jāsaka, noderēja arī – visus šos gadus šad un tad bija “patērēts” bankas atļautais limits, kādā atvaļinājuma braucienā vairāk, normālos apstākļos – mazāk, atgriežot bankas naudu pamazām un regulāri. Un te pēkšņi paziņojums no bankas – hei, godātais klients, mēs jūsu kredītkarti klapējam ciet, atdodiet visu, ko paņēmāt tūlīt un uzreiz, vai arī ņemiet patēriņa kredītu, lai nosegtu mīnusu, bet karti tāpat klapējam ciet. Kad jautāju, kas ir mainījies, un kāpēc es pēkšņi kļuvu neuzticams kredītkartes lietotājs, īstas atbildes nebija. Atdodiet un viss, jo kaut kāda tur viņējā komisija uzskatot, ka esmu ne īsti drošs… Kaut gan tā “sistēmiski” ņemot – gadu gaitā ierastā rīcība nebija mainījusies ne par matu, arī finanšu stāvoklis visā visumā nē. Tik vien, kā “kovidlaika” ienākumu svārstības dažu mēnešu garumā. Tā teikt, īsti draudzīga “draudzīgas” bankas rīcība pret savu ilglaicīgo klientu, kurš nav ne “politiska persona”, ne krāpnieks un blēdis, bet ierindas cilvēks, kurš labticīgi sadarbojas ar “savu” banku… Un, protams, uz Covid-19 fona jo vairāk tas izskatās pēc īstena bankas tik plaši reklamētā “atbalsta” savējiem…”
***
Kā zināms, komercbanku (īpaši skatoties Skandināvijas virzienā) “aizdomīgums” un vēlme nodrošināties par katru cenu jau radījis ne vienu vien problēmu ne tikai mūsu lasītājam, bet arī Ventspils uzņēmumiem, kas pagadījušies “pa sitienam” dēļ pilsētas tēvu politiski – finansiālajām grūtībām, un šo uzņēmumu darbiniekiem, kuriem pat algu izmaksa dēļ iesaldētajiem kontiem bija apgrūtināta. Pat valsts augstāko amatpersonu gaudulīgā vēršanās pie baņķieriem nav palīdzējusi – ārzemēs esošās “mātesbankas” neinteresē kaut kādu tur vietējo latviešu “plebeju” problēmas, ja pašām jārisina savas iekšējās un ārējās situācijas… Un, kas nav mazsvarīgi, šīs “situācijas” radījuši nevis negodīgi Latvijas uzņēmumi vai banku “ierindas klientu” – Latvijas iedzīvotāju – kāda nebūt negodprātīga rīcība. Tieši otrādi, pašas lielās un, kā izrādās, tikai šķietami solīdās bankas iekūlušās nepatikšanās, par ko pelnīti saņēmušas pamatīgus sodus gan no savu valstu, gan Baltijas finanšu regulatoriem. Bet bankas nekad nav bijušas labdarības iestādes – tāpat kā iepriekšējā finanšu krīzē pirms nedaudz vairāk kā 10 gadiem, tā arī tagad savas problēmas tās risina uz klientu rēķina. Arī toreiz tieši banku negausība un nerēķināšanās ar realitāti radīja slavenā “finanšu un nekustamo īpašumu burbuļa” plīšanu, ieraujot gan valsti, gan iedzīvotājus nebeidzamo parādu jūgā. Tagad situācija līdzīga – banku, diplomātiski sakot, “operēšana ar ne visai tīru naudu” novedusi pie finanšu “kapitālā remonta” nepieciešamības, bet šī “remonta” radītie zaudējumi, protams, jāsedz ne jau no banku resursiem, bet gan no savu klientu – teiksim godīgi – terorizēšanas, apgrūtinot gan uzņēmumu, gan iedzīvotāju dzīvi, ienākumus un iespējas attīstīties. Tā teikt, jūs tur dzīvojiet, kā varat, bet banku intereses pāri visam.
Mūsu lasītāja aprakstītā situācija nav radījusi kādas paliekošas sekas – kā rakstīts vēstules nobeigumā, tik vien kā pamatīgas mieles par slavenā lozunga “tava banka tavs draugs” galīgo neatbilstību patiesībai. Jo, protams, nenosegtais parāds nav bijis nekāds milzīgais, tik vien kā nācies “iespringt”, lai ātri nomaksātu “mīnusu”, kā arī, protams, tas, ka “likvidēta” kredītkarte, kas bijis ērts līdzeklis, ja nepieciešami resursi šodien un tagad kādam lielākam pirkumam vai braucienam (un kam tad kredītkarte būtu domāta?). Taču ir arī “finanšu stāsti” par kādreiz lielo un draudzīgo banku rīcību, tieši Covid-19 krīzes laikā slēdzot parastus kontus it kā “klientu nedrošības dēļ”. Un šie stāsti jau radījuši paliekošas grūtības ikdienas dzīvē… Taču šeit apelēt pie baņķieru sirdsapziņas nav jēgas – kā to jau mēģinājuši darīt gan ministri, gan premjers, gan tagad arī Valsts prezidents. Šeit nepieciešami risinājumi, kas piespiestu bankas rīkoties normāli un atbildīgi. Risinājumi, ne lūgšanās no valsts un valdības puses. Paši ievārījāt, paši arī ugunsgrēku nodzēsiet…
22.10.2020. / Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: Ventspilnieks.lv arhīvs
