Klusi un bez parastās spozmes pagājusi Patriotu nedēļa. Neierasti klusi. Izpalika novadu, pilsētu un ciemu “mērīšanās” ar svētku salūtu krāšņumu, koncertu pompozitāti un spicāko muzikantu dalību vietējās elites svētku ballēs. Nenotika svētku goda nosaukumu publiska dalīšana liela mēroga ļaužu saietos un pat ierastās “ierindas cilvēku” kopīgās pastaigas pa Ostmalas promenādi un lāpu gājieni… Taču to, ka Patriotu nedēļai ir vieta mūsu sirdīs un mūsu mājās, parādīja daudzās svecītes Ventspils māju un dzīvokļu logos, un šo svecīšu gaisma ir labākais apliecinājums: Latvijas dzimšanas dienas laiks mums ir svarīgs un nozīmīgs. Pat bez parādēm, salūtiem un svinīgajām runām. Pat bez grandioziem šoviem un publiskas šampanieša dzeršanas.
Protams, svētku sajūta, kopības un kopābūšanas brīži ir svarīgi. Un var piekrist, ka šogad svētku sajūta ir citādāka. Varbūt kādam klusāka, kādam grūti aizsniedzama, bet vēl kādam – 18. novembris ir bijis vienkārši brīvdiena, jo ierasto atribūtu svinēšanai patiešām pietrūcis. Tomēr mūsu visu svētku sajūta, sekmes, panākumi un dzīves uzvaras arī turpmāk būs iespējamas vien tad, ja rīkosimies kopīgi, atbalstot viens otru. Īpaši svarīgi un īpaši tieši to redzēt ir svētku reizēs, laikā, kad esam pieraduši svinēt un piedalīties publiskos pasākumos. Pēc relatīvi mierīgās vasaras otrais Covid-19 vilnis veļas pāri Latvijai, bet skaitļi bezkaislīgajā slimības statistikas tabulā ir biedējoši. Un Patriotu nedēļa Covid-19 ēnā, bez ierastās cilvēku pulcēšanās un jautrības šķita kā svētki spoku pilsētā…
Kāda būs mūsu svētku sajūta turpmāk? Kā un kāds pienāks Adventes laiks? Vai būs iespējams Ziemassvētku dāvanu gādāšanas drudzis, par kuru tik daudz jokots, bet bez kura gada nogale tomēr būtu gluži tukša un bez prieka? Vai Ziemassvētku tirdziņos jutīsim ierasto karstvīna, kanēļa un mandarīnu smaržu? Šķiet, tieši neziņa un nespēja prognozēt pat tuvāko nākotni ir galvenais, kas dara šo laiku tik nedrošu, bet “noķert” svētku sajūtu ir tik grūti. Katri svētki un katra mums nozīmīga diena jebkuram cilvēkam saistās ar kaut ko konkrētu – ar tradīcijām, ar atmiņām, ar ierastiem paša, ģimenes, draugu vai apkārtējo cilvēku rituāliem… Tieši tas rada svētku gaidīšanas un svinēšanas prieku, tieši šie sīkumi rada mūsu apziņā to pozitīvo auru, kas arī dod svētku sajūtu. Pat tad, ja tēlotā īgnumā nokritizējam svētku salūtu, paburkšķam uz apkārtējiem par drūzmēšanos krastmalā vai veikalos, pasmejamies par visiem tiem “citiem no pūļa”, kura daļa tomēr esam arī mēs paši… Ja tā visa nav, tad ir grūti radīt ierastos svētkus sev mājas četrās sienās, ir grūti izjust ierasto svētku prieku un gandarījumu. Tāpat kā ir grūti gaidīt svētkus, svinēt svētkus, sajust prieku no svētkiem, ja katra ziņa medijos, katra intervija televīzijā un katrs kāda speciālista komentārs mūs biedē: palieciet mājās, neejiet nekur, slimību var dabūt visur, sviniet uzmanīgi! Tas viss ir saprotams, un, protams, nepieciešams, taču… Pat ziņu lentēs, kur taču varētu būt daudz vairāk tā labā, kas saistās ar valsts dzimšanas dienu, svētku ziņas atkāpušās otrajā plānā – kaut kur trešajā rindā zem kārtējās ziņas par Covid-19 statistiku, skandāliem valdības ēkā un laika ziņām. Valsts svētku nedēļa ir pagājusi klusi.
Un tomēr… Patriotu nedēļa, Lāčplēša diena un Latvijas dzimšanas diena nekur nav un nebija pazudusi. Tā bija un ir tepat, starp mums un ar mums. Ar svecīti sava nama logā, ar ierasti nevērīgo novēlējumu draugam telefona klausulē – priecīgus svētkus! Ar “Dvēseļu puteni” televizora ekrānā un Latvijas karogu pie katra nama. Nav šaubu, ka kaut kur sirdī, kaut kur stūrītī svētku sajūta tomēr bija – varbūt labi noslēpusies, lai atkal atgrieztos visā krāšņumā “labākos laikos”. Un atliek vien citēt seno kurzemnieku izteicienu: lai vai kādi vēji pūš, visi pūtīs pāri. Jo citādi nemaz nevar būt.
26.11.2020. / Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: Armīns Janiks/Aizsardzības ministrija
