Rast atbildes uz jautājumiem – kas ir tas, kas liek sabiedrībai rīkoties un uztvert Covid–19 pandēmijas procesus tieši tā, kā to pieredzam ikdienā – devāmies pie sociālantropologa Klāva Sedlenieka.
Kāpēc daļā sabiedrības joprojām ir vērojams protests pret mutes un deguna aizsargu nēsāšanu?
Lielākā daļa bez īpašas kurnēšanas saprot, kāpēc tas ir jādara, lieto maskas, bet ir sabiedrības grupas, kurās, jā, nepieņemšana ir aktīva. Cilvēkiem ir raksturīga nepatika, ja viņiem liek kaut ko darīt. Turklāt – pirms vairākiem gadiem Latvijā bija diezgan plaša diskusija par sejas aizsegšanu publiskās vietās. Atceraties? Tieslietu ministrija virzīja likumprojektu, bija gana daudz atbalstītāju, kuri argumentēja, ka sejas demonstrēšana sabiedriskās vietās un savstarpējā komunikācija ar atklātu seju ir Latvijas un Eiropas kultūras neatņemama sastāvdaļa. Likumprojektu toreiz neapstiprināja. Un ir vēl trešais aspekts, kas ir ļoti interesanti – deguna aizsegšana ir kaut kas vairāk, kas svarīgāks nekā mutes aizsegšana. Viens ir elpošana, bet runa ir par degunu kā simboliski nozīmīgāku lietu. Tas vairāk attiecas tieši uz vīriešiem. Pie mums ir mazāk izplatīti, ka deguns ir vīriešiem nozīmīgs simbols, bet citās sabiedrībās – īpaši Dienvideiropā – tas ir izteikti.
Vai varētu teikt, ka tas lielā mērā ir neapzināti?
Jā, es domāju, tas ir tādā pusapzinātā līmenī. Neviens jau neteiks, ka ir jābūt tiesībām demonstrēt degunu. Bet prasība, ka deguns ir jānoslēpj, iespējams, tieši šī aspekta dēļ šķiet īpaši nepatīkama. Vēl viens iemesls tādai – vismaz sākotnējai – nevalkāšanai, ir tas, ka cilvēki jūtas neērti: “Nu, kā es tagad staigāšu ar masku uz sejas!?” Tas ir atkarīgs no tā saucamās “kritiskās masas”. Daudzos eksperimentos apstiprinājies, ka cilvēki pielāgojas. Tikko ir pārvarēts “kritiskās masas” līmenis, cilvēkiem ir daudz vieglāk sejas masku uzvilkt. Līdz tam – vajadzīgi līderi un pamudinājumi. Varbūt arī aizrādījumi un atgādinājumi, bet – tikko “kritiskā masa” pārvarēta, tā visi pārējie sāk neērti justies, ir pat jāpamato, kāpēc esi bez maskas.
Kāpēc, neskatoties uz to, ka arvien vairāk cilvēkiem nu jau arī personīgi pazīstamo lokā ir zināmi Covid-19 saslimšanas gadījumi, sabiedrībā joprojām vērojama tendence apgalvot, ka šī slimība neeksistē?
Tas ir raksturīgi gan slimību, gan citu parādību gadījumos – daļa cilvēku lēnāk pieņem visu jauno. Tāpat arī, ja ieskatāmies epidemoloģijas vai infektoloģijas vēsturē, kad parādījās idejas par to, ka slimības izraisa baktērijas, tad arī daudzi sākotnēji uzskatīja to par absolūti izsmejamu lietu. Tas pats attiecas arī, piemēram, uz globālo sasilšanu. Raksturīgi, ka tās ir tādas mūsdienu globālās parādības, kuras ar savām maņām īsti noteikt nevaram. Cilvēki neapšauba saslimšanas faktu. Šaubas daļai sabiedrības ir par to, vai Covid–19 ir slimība, kuras izplatība būtu kā īpaši jāierobežo. Kamēr ar savām acīm to nevaram redzēt, kamēr ir jāpaļaujas uz ekspertiem, tikmēr ir ļoti grūti noticēt, ka tas patiešām notiek. Tāpat ir ar globālo sasilšanu.
Vai neticība ekspertiem raksturīga tieši mūsu sabiedrībai?
Tā nav tikai Latvijas iezīme. Neticība ekspertiem izteikti veidojusies pēdējo piecpadsmit gadu laikā. Ekspertiem ir bijusi liela loma, nosakot dienaskārtību.
Kā vērtējama Latvijas valdības komunikācija ar sabiedrību pandēmijas jautājumos?
Domāju, ka pavasarī izteiktu kļūdu nebija. Tas, ko mēs piedzīvojām līdz septembrim, kad bijām absolūtos līderos – drošākā valsts Eiropā… Lai arī pastāv viedoklis, ka tas bija veiksmes faktors, es domāju, ka valdības komunikācija bija veiksmīga: vēstījumi tika nodoti pareizi. Tagad, iespējams, kaut kas ir novēlots. Domāju, bija jāmaina vēstījuma forma. Pavasarī, kad visiem teica: “Mājas, rokas, divi metri,” – tas bija kas jauns. Cilvēki, visticamāk, tos divus metrus centās ievērot, mājās sēdēja. Par roku mazgāšanu – grūtāk saprast. Pārsteidzoši, ka, piemēram, līnijas, kas veikalos pie kasēm bija novilktas, bija ļoti, ļoti efektīvs komunikācijas līdzeklis. Rudenī, kad saslimušo skaits sāka pieaugt, premjerministrs nāca ar to pašu veco vēstījumu. Skaidrs, ka tas vairs nevarēja nostrādāt.
Kādu laiku izskatījās tā, ka valdībai īsti nav plāna. Tāda lielāka skaidrība parādījās tikai īsi pirms ārkārtas stāvokļa izsludināšanas. Manuprāt, plānam trūkst bīstamāko scenāriju, jo “sarkanā atzīme” ir tur, kur mēs sasniedzam Eiropas vidējo rādītāju. Ko darītu mūsu valdība tad, ja būtu sasniegts Eiropas augstākais rādītājs, nav zināms. Domāju, ka plāns bija jādara sabiedrībai zināms jau daudz, daudz agrāk. Galvenais, vajadzēja vairāk komunicēt to, ka ļoti daudz kas ir atkarīgs no cilvēkiem pašiem.
20.11.2020. / Autors: Ilze Meiere / Foto: rsu.lv