Valsts un pašvaldību institūciju un garo ierēdniecības koridoru gaiteņos ir tāds vecs “lokālais humors” – ja grib kādu ideju “nograut”, tad jādibina darba grupa. Vēlams – starpinstitucionāla. Un tad nebeidzamajās sarunās, vienam stāstot, kāpēc to nevis var, bet nevar izdarīt, otram izsakot iebildumu pēc iebildumiem, bet trešajam aicinot uz “plašām diskusijām”, pilnīgi noteikti beigās no labās idejas un domas nekas pāri nepaliks.
Ideja būs pazudusi kā nebijusi, aizskrējusi kā nenoķeramais fotons milzīgajā ierēdniecības starpgalaktiskajā telpā. Un, protams, nevienam nekas nebūs jādara, lai paredzēto darbu realizētu. Toties varēs pilnīgi godīgi un ar pilnu atbildības sajūtu paziņot: mēs sviedriem vaigā darba grupā strādājām, spriedām, darbu izdarījām, secinājumi, tā teikt, redzami: ideja nav realizējama, jo visu “ieinteresēto” vienprātība nav panākta.
Turklāt, pats zīmīgākais, lielākajai daļai “darba grupas” un “vadības komandas” patiešām šķitīs, ka ieguldīts titānisks darbs, bijušas negulētas naktis un patērēts liels “cilvēkstundu” skaits. Viss jau būtu tieši tā. Tikai nav paša galvenā – rezultāta. Tieši šajā virzienā pašlaik bīdās arī gadsimta lielākais “loģistikas projekts” Latvijā – Covid-19 vakcīnu nogādāšana līdz iedzīvotājiem. Šīs nedēļas sākumā dienas laikā sapotēto cilvēku īpatsvars sasniedza nebijušus “augstumus” – veselus 16 cilvēkus. Kā jau paspēja pajokot kāds interneta jokdaris, tad šādi triecientempi nozīmē, ka līdz katram iedzīvotājam vakcīna nonāks 340 gados. Un sliktākais šajā visā “kovid-vakcīnas burziņā” ir fakts, ka ne jau tikai un vienīgi vakcīnu ražotāju aizķeršanās ir pie vainas tajā “bardakā”, kas notiek ar mums vitāli tik svarīgo vakcinēšanos… Ja turpinām ironizēt par šo tēmu, tad vēl var teikt, ka jaunizveidotās vakcinēšanās ātrums ir tāds, ka katrs jaunizveidotās vakcinācijas vadības komandas loceklis var droši ņemt špricītes rokās un katru dienu vakcinēt pa vienam iedzīvotājam. Un nebūs ne kabineti jāveido, ne ārstiem un citiem mediķiem algas jāmaksā…
Kamēr “krīt” viena ministre, vietā nākot īstenajam “krīzes laika administratoram”, kamēr tiek dibinātas brangi apmaksātas darba un vadības grupas (“ātro” galvenajai priekšniecei Lienei Cipulei, kas vada visu slimo cilvēku nogādāšanu uz stacionāriem reālajā frontes līnijā – īstajā dzīvē –, alga ne tuvu nav salīdzināma ar jaunizveidotās vadības grupas ierindas locekļu plānoto atalgojumu), kamēr tiek kalti jauni vakcinācijas plāni un izstrādāta metodika, kamēr tiek rīkotas sapulces par to, vai e-veselība ir pietiekami laba vakcinācijas uzskaitei, vai arī atkal ieviešams kaut kas jauns un dārgi uzturams, tikmēr dienas un nedēļas iet uz priekšu. Tikmēr nav skaidrs, kad, kas un kādā secībā tiks vakcinēts, kāda būs vakcinēšanas kārtība, kur vispār to varēs izdarīt.
Kamēr tepat, Eiropas kaimiņzemēs, ierindas medmāsa ierindas ģimenes ārsta praksē pēc skaidra grafika pieejamās vakcīnu devas izpotē nedēļas laikā, bet eksotiskajā Izraēlā potēt drīkst pat pirmo medicīnisko palīdzību apguvis benzīntanka darbinieks, tikmēr mums gudras galvas ilgi spriedelē, kā un ar kādu īpaši specifisku aprīkojumu būtu jāiekārto speciāli vakcinēšanas kabineti, cik tas izmaksās un kā tuvāko mēnešu laikā veikt iepirkumu mēbeļu un kancelejas preču iegādei. Savukārt ģimenes ārstu prakses nevar atkauties no potēties gribētāju telefona zvaniem. Un ģimenes ārstiem ir taisnība, jo neviens tā arī nav informējis ne par stratēģiju, ne par rindas veidošanu, ne arī to, kāpēc, piemēram, sertificēts un medicīnisko izglītību ieguvis speciālists nedrīkst iepotēt parastu injekciju savam pacientam plecā. Viss notiek, kā ierasts. Jaunajās “vadības grupās” un komandās, pārpūlē piepūšot vaigus un ar izpildīta pienākuma apziņu, būtībā tiek imitēts darbs un mēģināts izkustināt vezumu gluži kā slavenajā krievu fabulā par gulbi, līdaku un vēzi…
Gan kaimiņu pieredzē, gan pašmāju speciālistu ieteikumos jau sen figurē daži vienkārši un, pats galvenais, ātri ieviešami principi, kas ievērojami uzlabotu šo “gadsimta loģistiku” vienas nelielas valsts ietvaros. Kaut vai tik vienkāršs ieteikums kā elektroniskās rindas izveidošana (ja, piemēram, VID datubāze spēj izsekot pat pāris eirocentu nesamaksāšanai, tad kur problēma šādu rindu “uzstutēt” uz jau esošas datubāzes?). Tad gadījumos, ja prioritāro grupu pārstāvji kaut kādu iemeslu dēļ nevēlas vakcinēties, tad vakcīnas neglabājas, gaidot “labākus laikus”, bet gan uzreiz nonāk pie gribētājiem. Vai otrs tikpat vienkāršs ieteikums: ļaut vakcinēt cilvēkus visās ģimenes ārstu praksēs, jo pats “iespricēšanas” process nudien neprasa raķešzinātnes cienīgu zinātnieka izglītību vai nezin kā aprīkotus speciālus kabinetus, bet to var izdarīt jebkura medmāsiņa.
Taču vienmēr darba grupās vai vadības komandās būs daudz vairāk argumentu, kāpēc to nevar izdarīt. Un kādas vēl papildu speciālistu darba grupas jāizveido, lai tie savukārt, piemēram, mēneša laikā izstrādātu “ieteikumus”… Bet tā jau ir: birokrātiskai sistēmai ir tendence atražot sevi un savas metodes. Bet kaut kāda tur pandēmija sistēmu nesagraus.
4.02.2021. / Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: Pixabay
