Nu arī mums par nacionālo sērgu ir kļuvusi telefonkrāpniecība. Pērn tas pat šķita viegli aizdomīgi: Igaunijā šie blēži plašā spektrā – viltus sociālie darbinieki, viltus policisti, viltus investīciju piesaistītāji u.t.t. – darbojās uz velna paraušanu, bet šeit valdīja mānīgs klusums.
Pirms dažiem gadiem gan jutām centienus šeit ieviest Lietuvā it kā radīto un tur plaši pielietoto “shēmu”, kad nelieši zvana veciem cilvēkiem un uzdodas par korumpētiem policistiem vai to starpniekiem: jūsu dēls aizturēts par izraisītu avāriju, bet kukulis visu nokārtos… (Vēl februārī par šādas krāpniecības upuri kļuva 1934. gadā dzimusi kundze Jūrmalā, kas “starpniekiem” atdeva 4900 eiro.) Ik pa brīdim uzradās viltus sociālie darbinieki, kas, iekļuvuši pensionāru dzīvokļos, tos apzaga.
Tagad Latvijas bankas ir spiestas klientiem izsūtīt brīdinājumus neuzticēties cilvēkiem, kuri uzdodas par to darbiniekiem. Krāpnieki cenšas (un viņiem nereti izdodas!) izvilināt klientu internetbanku pieejas datus – lietotājnumurus un paroles, prasot tās apstiprināt ar Smart-ID aplikāciju vai PIN kodu. Tos iegūstot, rodas iespējas izlaupīt labticīga cilvēka bankas kontu.
Policija un informācijas drošības speciālisti ir spiesti lauzīt galvu, kā neļaut krāpniekiem tik brīvi lietot sakaru tehnoloģijas. Viņi savus upurus apmuļķo, zvanot no telefonu numuriem, kas līdzīgi banku vai citu uzņēmumu un iestāžu tālruņu numuriem; izsūtot vēstules no e-pasta adresēm un uzturot interneta vietnes, ko var noturēt par bankām piederošām…
Augustā aizdevumu firma “West Kredit” brīdināja sabiedrību: aptuveni katrs trešais no šīs firmas jaunajiem klientiem pēdējā gada laikā saskārās ar blēžiem, kas centās viņiem izkrāpt naudu, solot izdevīgu kredītu vai, gluži otrādi, iespējas ieguldīt naudu ļoti pelnošos darījumos.
Turklāt netiekot smādētas pavisam necilas summas – piemēram, 30 eiro par “kredīta pieteikuma izskatīšanu”. (Tam vien jābūt stopsignālam aizdevuma kārotāja prātā: licencēts uzņēmums neiekasē šo maksu avansā.) “West Kredit” darbinieki jutās spiesti secināt: krāpniecība rentējas – ja tā nebūtu, blēžu aktivitāte mazinātos. Afēru skaits aug, rodas arvien efektīvākas shēmas cilvēku apkrāpšanai.
(Par to politiskā korektuma dēļ nav pieņemts runāt, bet līdz šim blēži savus upurus “verbāli apstrādāja” galvenokārt krievu valodā. Taču vieglās peļņas vilinājums nojauc “valodu barjeru”, un gan jau pašu bāleliņi arī meklē ceļus uz tautiešu ausīm un makiem…)
Lasot ziņas par krāpnieku paveiktiem noziegumiem, brīžiem šķiet pavisam nesaprotami: kā cilvēki, kuri spējuši sapelnīt ievērojamas naudas summas, var būt tik lētticīgi, tās brīvprātīgi atdodot blēžiem? Gada pašā sākumā Igaunijā kāds Tallinai netālā Raplas apriņķa iedzīvotājs vērsās policijā pēc tam, kad krāpnieki telefoniski no viņa pāris mēnešos izmānīja vairāk nekā PUSMILJONU (!!!) eiro! Noticējis solījumiem par pasakainu peļņu, nelaimīgais igauņu “pusmiljonārs” vairākkārt pārskaitīja savu – nebūt ne no gaisa nokritušo! – naudu uz ārvalstu bankas kontu, kam pats nevarēja piekļūt.
Sīki, bet pretīgi: nesen populāra bija “shēma” izsūtīt no uzlauztām e-pastkastēm viltus palīdzības saucienus – mīļie draugi, esmu palicis tālās ārzemēs bez pases un naudas, ieskaitiet kādu drusku šajā kontā, lai tieku mājās! Draugi, protams, steidza palīdzēt – jo vēstules juceklīgums taču liecina, ka cilvēks ir pavisam izmisis… Patiesībā to kāds aizrobežu afērists rakstīja ar tulkojuma datorprogrammu, pašam draugu “glābtajam” neko pat nenojaušot un mierīgi malkojot tēju Ventspils dzīvoklī.
Visriebīgākais nav pat tas, ka galvenie blēžu upuri ir sirmgalvji, bet gan cilvēku uzticēšanās, labestības, līdzjūtības necilvēcīga ekspluatācija – un, protams, tam sekojoša noārdīšana. Mums nav pieņemts cilvēkam tieši atteikt, lai cik viņš būtu uzbāzīgs. Ir grūti pateikt skaidru “nē”, kur nu vēl draudēt ar policiju, ja uzmāceklis neatlaižas. To zina diedelnieks plencis, to zina telefonkrāpnieki. Ir cilvēki, kuri viegli krīt azartā – viņi ir krāpnieku medusmaize. Tāpat tiek izmantota instinktīva paļaušanās uz autoritātēm: lai ko mēs sakām par bankām vai tehnoloģijām, dziļi sirdī mēs pret tām jūtam milzu respektu.
Mana sieva pirms daudziem gadiem arī gandrīz kļuva par šādas blēdības upuri, saņemot telefonā īsziņu par vinnestu it kā sakaru firmas klientiem rīkotā loterijā. Priekšnoteikums balvas saņemšanai – nopirkt priekšapmaksas karti un nosūtīt tās kodu uz īsziņā norādīto numuru. No dažu latu zaudējuma viņu pasargāja tikai stūra veikaliņa pārdevējas aizdomīgums (regulārā kliente agrāk šādas kartes nepirka): vai arī jums pienāca melu ziņa par vinnestu? Sieva tā arī nevarēja saprast: kāpēc viņa – piesardzīgs, pat veselīgi skeptisks cilvēks – tūlīt pat padevīgi metās pildīt dīvaino rīkojumu?
“Tehnoloģijas”, kas tiek izmantotas šajā daudzveidīgajā krāpniecībā, nebūt nav unikālas un ģeniālas. Tie ir paņēmieni, ko gadu simtiem izkopuši gan ubagi un tirgus blēži, gan tirgotāji, lai iemānītu, “iepārdotu” cilvēkiem preces, kas viņiem nemaz nav vajadzīgas.
Piemēram, agrāk pie mājokļu durvīm klauvējās tirdzniecības aģenti, piedāvājot bezjēdzīgi dārgus “kosmisko tehnoloģiju” putekļu sūcējus un virtuves kombainus. Tagad, kas ir pavisam lopiski, tā tiek iepārdotas vecākus gluži vai izputinošas rotaļļietas, ko viņiem histēriski paģēr interneta “ietek-meļu” nozombēti bērni…
Protams, drīz mēs paliksim imūnāki pret šīm un citām blēdībām. Diemžēl tas notiek uz cilvēcisku attiecību rēķina. Un, varat man ticēt uz vārda, šo blēdību vietā radīsies citas. Diemžēl.
15.10.2020. / Autors: Dainis Lemešonoks, publicists, speciāli “Ventspilnieks.lv” / Foto: Pixabay
