Jau mēnesi Latvijas mediju telpā un publiskajās diskusijās viena no galvenajām tēmām ir “oligarhu sarunas” un to ieraksti, ko publicējis populārais nedēļas žurnāls Ir. Protams, šajā ziņā nav izticis arī bez Ventspils pilsētas domes priekšsēža Aivara Lemberga vārda piesaukšanas. Jo – kā nu bez tā… Un atkal atbilde no Kurzemes puses bijusi viena un tā pati: tie visi ir meli, vainīgi “sorosīti”, pērkamie mediji, Ventspils iekšējie un ārējie ienaidnieki un, kas zina, varbūt pat citplanētieši, kas grib sagraut sūrā un grūtā darbā uzcelto pilsētas labklājību un ierindas ventspilnieku laimi.
No vienas puses tiek publicēti argumenti, dokumenti un fakti, no otras – tradicionālais arguments “tie ir meli” un vēl padomju gados ierastais “ārējo ienaidnieku” apkarošanas paņēmiens: “pats muļķis” un “pie jums toties nēģerus sit!”. Šāda oponentu apkarošanas taktika, kam komplektā nāk naudas un ietekmes izmantošana oponentu iznīcināšanā vai vismaz ierobežošanā, bija ļoti raksturīga deviņdesmito gadu sākuma “džungļu kapitālismam”. Laiki valstī ir mainījušies, bet viena citadele tomēr vēl saglabājusi šo pieeju varas noturēšanai. Diemžēl tā ir mūsu Ventspils, kur nedarbojas normāli demokrātiski likumi, tiesiskuma ievērošana, normāla uz cieņu un godīgumu balstīta attieksme pret iedzīvotājiem, pilsētu un valsti kopumā. “Ventspilnieks.lv” iepriekšējos numuros publicēja rakstu sēriju par t.s. “Ventspils bagātību” uzkrāšanas un varas uzurpēšanas vēsturi.
Kā redzams, šajā ziņā mūsu pilsētā maz kas ir mainījies. Analizējot deviņdesmito gadu sākuma notikumus, rakstījām, ka jau toreiz pilsētas izpildvara, dalot “valūtas miljonus”, izmantoja visus līdzekļus, lai noturētos, lai tiktu pie toreiz bagātīgi plūstošās naftas upes labumiem, lai nodrošinātos jebkurām situācijām – gan ekonomiskā, gan politiskā ziņā. Un noturētos pie “siles” gan tad, ja uzvarētu Latvijas neatkarības aizstāvji, gan tad, ja pēkšņi tomēr padomju impērija nesabruktu. “Oligarhu sarunu” ieraksti uzskatāmi parāda – ir cilvēki, kuru politbizness balstīts uz “lietu sakārtošanu” nevis virzību uz attīstību. Uz to, lai “pārdalītu” vai “izrautu kumosu”, nevis uz to, lai atrastu veidus pašiem nopelnīt un virzītos attīstības virzienā. Jo tā ir vienkāršāk, tā ir varas elitei vieglāk – pakampt, izshēmot un “sakārtot” jau esošu un citu sastrādātu labumu noteikti var bez liekām pūlēm, ja ir vajadzīgās sviras un ietekme, kas iegūta visnotaļ “pelēkā” veidā.
Lai kā tur arī nebūtu, situācija pamazām mainās. Un “Ventspilnieks.lv” cer, ka pat tie, kuri joprojām akli tic “sakārtotajai Ventspilij”, kuras spožums balstīts uz pompoziem sabiedrisko attiecību pasākumiem, dārgiem salūtiem un spožām sapņu pilīm, drīz sapratīs – šeit viss nav kārtībā. Un pārliecināsies, ka aiz “Potjomkina sādžas” nokrāsotajām fasādēm patiesībā ir korupcijas un varas uzurpēšanas purvs. Lai kaut kas mainītos, ir jāmainās arī cilvēku uztverei: no uzskata “viņš jau zog, bet arī pilsētai labums” uz pārliecību “mūsu vadītājiem jābūt godīgiem un domājošiem par mums, pilsētu, valsti”. Pamazām viss mainās – lēnām, bet noteikti un nenovēršami.
Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: LETA
