“Ja pats budžeta likumprojekts ir vērtējams ar trim ballēm no piecām, tad tā aizstāvēšana ir nesekmīga.”
(Saeimas deputāts no JKP Krišjānis Feldmans)
***
Taisnības labad jāsaka, ka minētais citāts Feldmana kungam tapis kā arguments, lai vērstos pie koalīcijas partneriem ar lūgumu tomēr krīzes laikā nepalielināt premjera un ministru algas. Un nevis tāpēc, ka Feldmana kungs būtu parlamentā balsojis pret uz knapu “trijnieciņu” piecu ballu sistēmā tapušo budžetu. Tāpat kā Valsts prezidenta Levita nopietnie iebildumi pret nu jau demisionējušā ministra, bet deputāta mandātu Saeimā atguvušā Pūces vadībā tapināto reģionālo reformu. Arī prezidents, pakratījis ar pirkstu par nekvalitatīvu darbu, ņēma un tomēr izsludināja pašvaldības reformu regulējošo likumu. Tāpat kā izglītības sistēmas reforma, augstskolu “pārprofilēšana” no neatkarīgām augstākās izglītības iestādēm uz ministrijas (lasi – politiķu) kontrolē esošām iestādēm, tāpat kā nodokļu palielināšana mazajam biznesam un pašnodarbinātajiem, tāpat kā…
Labi, pietiks uzskaitīt visas tās šausmas, ko, diplomātiski sakot, labi apzinoties “atsevišķus kvalitātes trūkumus” (gribētos ticēt, ka tomēr apzinoties), ir izdevies pieņemt ar absolūtu un nedalītu koalīcijas balsu vairākumu vai “izstumt” caur ministriju aparātiem. Acīmredzot tā vajag. Acīmredzot valsts vārdā vajag. Acīmredzot kaut kādu savu īpašo uzskatu vārdā par to, ko valstij vajag un ko vajag iedzīvotājiem. Jo paši iedzīvotāji jau nezina, ko viņiem vajag, kamēr pašpasludināti “mesijas” noteikti zina labāk. Jo loģiski taču būtu, ja ne pārāk sekmīgam skolniekam viņa atsūtīto (attālināti, protams!) garadarbu skolotājs aizsūtītu pārstrādāt. Skolotāja lomā šajā gadījumā būtu bijis jābūt prezidentam vai Saeimai (atkarībā no konkrētā gadījuma). Taču tā nav noticis nevienu reizi – laikam visam pāri esošā “koalīcijas stabilitāte” ir kā Svētais Grāls, kas pārtrumpo jebkādus citus argumentus.
Budžeta pieņemšana Saeimā bija kā uzskatāma “balsošanas mašīnas” paraugstunda. Pat pēc parunāšanās arī savā starpā, ka diezin kas labs no budžeta nav sanācis, tomēr jābalso jau ir. Un tad sanāk kā deputātam Feldmanam: jā, švaki jau ir, bet jābalso “par”… Galu galā mēs esam koalīcija. Kamēr atbildīgais finanšu ministrs un viņa parlamentārais sekretārs, piemēram, asajā diskusijā par mikrouzņēmumu nodokli pat neuzskatīja par vajadzīgu nākt tribīnē un kaut formāli atbildēt uz kritiku (pievērsīsim uzmanību: gan pozīcijas deputātu, gan opozīcijas), kaut formāli argumentēt, kāpēc tas vajadzīgs, kāpēc tieši šeit un tagad… Tāpat kā pirms pusgada steigā pieņemtajā administratīvi teritoriālajā reformā, tāpat kā visās peripetijās ar izglītības sistēmu, kur skaidrot lēmumus, šķiet, ir zem lēmumu pieņēmēju goda. Tā teikt: hau, es esmu runājis! Jo es esmu boss. Un viss. Visi taču zina, ka pūce Septiņjūdžu mežā ir visgudrākā, tāpēc pūcei jāklausa.
Bet vissājāko pēcgaršu politiskās batālijas ap nākamā gada budžeta pieņemšanu tomēr raisīja nevis apbrīnojamā arogance no vairākuma puses, bet gan fakts, ka vienlaikus ar patriotiskiem aicinājumiem (sadoties rokās krīzes brīdī, ievērot mediķu ieteikumus, visiem kopīgi sagraut ļauno importa vīrusu, paciesties ekonomiskajās grūtībās un tā tālāk) tiek darīts pilnīgi pretējais – celtas augstāko amatpersonu algas, celti nodokļi, atcelti nodokļu atvieglojumi mazajiem uzņēmējiem, neapstiprināti ierosinājumi vismaz uz laiku samazināt PVN restorānu biznesam, ar lielu pompu virzītas nepārdomātas reformas. Neieklausoties, neiedziļinoties, nesolidarizējoties.
Acīmredzot krīze ir krīze, tā mums jāpārdzīvo visiem kopā. Bet lielā politika ir lielā politika, kurā nav vietas kaut kādām šaubām, empātijai vai vienkārši sarunai ar sabiedrību. Krīzes sociālās, ekonomiskās un katra cilvēka personīgās nelaimes ir kaut kas tik piezemēts un sadzīvisks, kas taču – un tas mums visiem jāsaprot! – nekādi nav saistīts ar Lielo Politiku, kas veido valsti. Un valsts – tie esam mēs! Jautājums tikai, ko un kā mēs šajā kontekstā saprotam ar vārdu “mēs”…
P.S. Negribētos ticēt pārāk vienkāršotajam skaidrojumam, ka šis viss ir tikai un vienīgi kāda (vai kādu dažu) privātās intereses un, vienkāršoti sakot, shēmu bīdīšana. Jo lielā mērā no viena otra Augstajā Namā pieņemtā lēmuma labuma nav nevienam. Arī šim kādam (vai dažiem kādiem). Drīzāk runa ir par parastu nekompetenci, kas savijusies vienā nepārcērtamā DNS spirālē ar augstprātīgu sava pārākuma (lasi – es zinu, kā ir labāk – man, tev, visiem, valstij!) izjūtu. Un rokā iedotie varas groži šo izjūtu tikai pastiprina.
10.12.2020. / Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: Pixabay
