Galvaspilsētas dome pēc ārkārtas vēlēšanām gandrīz garantēti būs “mazā Saeima”. Tāpēc valdības koalīcija un ministri raudzīsies, kā savu iespēju robežās veiksmīgāk palīdzēt Rātsnama jaunajam vairākumam neizgāzties. Tātad – valsts varai kļūs nemīļākas citas pilsētas. Arī, protams, ministru iespēju un pilnvaru robežās.
Pareizāk it kā būtu teikt – šo pilsētu pašvaldības. Taču diemžēl valdības cīņās ar tai opozicionāru domi – piemēram, ierobežojot piekļuvi finansēm – parasti dažādas neērtības un zudības nākas ciest arī tās pārraudzītās teritorijas iedzīvotājiem. Pieļauju, ka drīz centrs bez jebkādiem sentimentiem (tiem politiskā rīcībā nav vietas) liks ventspilniekiem (vai jelgavniekiem) ļoti uzskatāmi saprast, cik neizdevīgi būtu nākamā gada 5. jūnijā atdot savu balsi par valdībai netīkamiem politiķiem.
Droši vien Jēkaba ielā, Brīvības bulvārī vai Peldu ielā netrūkst cilvēku, kuri apzinās: ar varu mīļš nekļūsi. Taču diemžēl šāda “sodīšana” ir nepielūdzami racionāla. Tagad katrs lieks grasis, katra kredītlīnija, ko valdība var atrast, būs jānovirza Rīgai – lai nerimstošo koronavīrusa draudu ēnā jaunā dome kaut cik veiksmīgi pārlaistu apkures sezonas trūcību, lai galvaspilsētā darbotos sabiedriskais transports un komunālie dienesti. Un ja nu slēpotāju izmisīgās lūgšanas piepildās, atnākot bagāti sniegotai ziemai?
Jo ļaunākais, kā Mārtiņš Staķis, citi rātskungi vai rātsdāmas varētu sev kaitēt, būtu taisnošanās ar “Ušakova mantojuma” nepaceļamo smagumu. Atbildība par Rīgu nu ir uzkrauta arī Ministru prezidentam, finanšu un pašvaldību lietu ministriem, visai valdībai un Saeimas vairākumam. Jebkura neveiksme var sacūkot koalīcijas partiju izredzes kārtējās pašvaldību vēlēšanās. Tās ēna var aizstiepties līdz pat 14. Saeimas raudzībām. Ja Staķa vairākums rudeni un ziemu noturēsies godam, tas nopietni iespaidos vēlētāju prātus pilsētās un novados. Arī daļa tagadējai opozīcijai piederošu pašvaldību politiķu tad sāks nopietnāk pārdomāt, ka drošāk stāties zem Krišjāņa Kariņa, Jura Pūces vai vismaz Kaspara Gerharda karogiem…
Tagad, uz uzvaras viļņa, kad Rīgu ir pilnībā izdevies atņemt “Saskaņai”, valdības partijās noteikti pastiprināsies kareivīgā vēlme tikt galā ar citiem “pretestības perēkļiem”. Taču Rēzekne (vai Daugavpils, ja tās dome pēkšņi apmestu kārtējo kūleni par labu “Saskaņai”) šķiet pārāk specifiska, “pārāk tuva ES ārējai robežai”, lai valdība tai brutāli piegrieztu skrūves. Tāpēc galvenais secinājums, ko ventspilnieki var izdarīt no vēlēšanām Rīgā: valdībai būs vairāk iespēju un dūšas nopietni ķerties klāt Aivaram Lembergam un viņa partijai. Iespējams, šim nolūkam pat veicot “neiespējamo misiju”: izveidojot vēlēšanām kopīgu un spēcīgu koalīcijas sarakstu.
Savukārt “pēdējais oligarhs” varēja pārliecināties, ka Zaļo un Zemnieku savienība – viņam nesen noderīgais lielās politikas instruments – vairs nav spējīga nekādai nopietnai cīņai par varu. Tā nav spējīga pat kaut cik pieklājīgi noimitēt savu gribu cīnīties. Galu galā šis nav ne pirmais, ne pēdējais politprojekts, kas padevīgi noslīkst pats savā vecišķajā pašapmierinātībā.
Pēc apdullinošā zaudējuma Saeimas vēlēšanās un pliekanās Eiroparlamenta kampaņas, lai kaut cik saglābtu savu reputāciju, ZZS šoreiz bija akūti vajadzīgs kaut pavisam sīks, bet panākums. Taču rīdzinieki redzēja vien no realitātes atrāvušos kundziņu vēlmi zīmēties publikai ar iedomātu pārākumu, tīksmināšanos par saviem portretiem uz afišu stabiem. Tagad vēlētājiem, ierindas zemsaviešiem un vietējiem politiķiem, kas labprāt izmanto “zaļos” kā ērtu politisko izkārtni, ir skaidrs: šī brūnaļa vairs pienu nedos.
Rīgas domes vēlēšanas uzskatāmi parādīja, cik maldīgas ir partiju iedomas, ka vēlētājs tāpat nekur neliksies, un balsis vienmēr var sazvejot ar paviršām, trafaretām un “taupīgām” kampaņām, ar fiksi pa kaktiem sagrābstītiem “mēra” kandidātiem. Izrādās, ka cilvēki spēj ļoti efektīvi sodīt šādu augstprātību, paliekot mājās un ļaujot par varas sadalījumu izlemt mazākumam – politiskā azarta dziļi pārņemtiem pilsoņiem.
Par to ļoti sāpīgi pārliecinājās pat vēlēšanu uzvarētājs Staķis un viņa aizmugure – ministrs Pūce, Mārtiņš Bondars, Daniels Pavļuts un “Latvijas galvenais basketbolists” Edgars Jaunups. Pusi no saraksta “Attīstībai/Par!/Progresīvie” deputātu frakcijas 18 mandātiem saņēma kreisi-zaļās sīkpartijas biedri, kurus “lielie puikas” tēlotā žēlastībā aicināja par jaunāko partneri. “Progresisti”, kā paši apgalvo, veiksmīgi mobilizēja gados jaunos vēlētājus feisbukā un instagramā. Abu Saeimas partiju savienība, kas cerēja jaunuļiem atvēlēt pāris vietas, tagad klusām kodī lūpas. Joks, ko 2017. gadā Pūce un Bondars izspēlēja ar Reģionu apvienību, viltīgi iejājot uz tās muguras Rīgas domē, tagad atspēlējās viņiem pašiem.
15.09.2020. / Autors: Dainis Lemešonoks, speciāli “Ventspilnieks.lv” / Foto:Ventspilnieks.lv arhīvs
