Karavāna iet tālāk, bet vecie vilki tikumu nemaina. Tā varam pārfrāzēt vecum vecos izteicienus un teikt par Ventspili jeb, tautas valodā runājot, Rietumkrasta galvaspilsētu. Pēdējais pierādījums tam ir visnotaļ īpatnējais nodibinājums – pašvaldības iestāde “Ventspils osta”. Gluži kā zudušo laiku un zudušo varu meklējot, vietējie varneši cenšas saglābt savas ietekmes, varas un, jā, arī naudas sviras. Vienīgi mērogs un, atkal runājot tautas valodā, “atvēziens” vairs nebūt nav tas, kas agrāk.
Lai jau paliek “Ventspils osta” un tās mēģinājumi vecos vēžus ielikt jaunos, moderni “safrizētos” plastmasas maisiņos. Lai paliek sprunguļu likšana “Rīgas kungu” kontrolētās Ventspils brīvostas un Ventspils Brīvostas pārvaldes darbības riteņos. Tāda jau veciem vilkiem daba, to neizmainīt. Taču traģēdijām ir tendence jaunā attīstības spirāles lokā pārvērsties komēdijā. Un, ja reiz nav iespējams vairs sēdēt pie bagātīgi klātā varas galda un mēra laikā mierīgi pārtikt no fazānu cepešiem, tad jānodarbojas ar to, kas vēl iespējams – sīkām nejaucībām. Ja nav mums, nav arī nevienam – ventspilniekiem, pilsētai, ostai, reģionam, valstij. Jo “es esmu valsts” un “valsts esmu es”. Pat tad, ja no šīs skaļās frāzes palikusi vien blāva atblāzma kaut kur pamalē.
Dzīve iet savu gaitu uz priekšu, pasaule mainās, mēs maināmies tai līdz. Vienīgi Rietumu krastā joprojām viss bez pārmaiņām. Ir saimnieks, ir viņa kalpi un ir pārējie, kuri jātur stingrā dūrē. Ja tas nav iespējams, tad tiem, kuri vairs negrib turēties “dūrē”, tiem jāliek saprast, kurš te ir īstais valdnieks. Pat tādā gadījumā, ja pāri paliek drupu kaudzes. Ir tikai saprotami, ka turēšanās pie varas vairs nav varas un ietekmes, bet gan izdzīvošanas jautājums. Un tad visi paņēmieni labi, visas “viltus ziņas” liekamas lietā, bet fakti un argumenti vairs nav svarīgi.
Leģenda par Ventspili, kā attīstītāko pilsētu valstī un Baltijā, palikusi vien leģenda, kurai gluži kā Ziemassvētku vecītim tic vairs tikai mazi bērni un īpaši naivie, kamēr pārējie to uztver kā kādreizējās spozmes radītu pasaku, ko palasīt priekšā, jo visas pasakas taču sākas ar “Reiz bija…” vai “Sensenos laikos…”. Tikmēr pasakas autoriem joprojām šķiet, ka viss vēl būs citādāk, ka atkal mūsu pilsētā būs lielākais, labākais, svinīgākais, grandiozākais un varenākais… jebkas. Vienīgi iestāstīt to cilvēkiem kļūst arvien grūtāk, arvien plašāk atveras acis, bet princips “lai jau viņš zog, vismaz dalās ar citiem” vairs nestrādā.
Politikā un varas vertikālā darbojas veci un pārbaudīti likumi. Piemēram, ir nauda, ir ietekme, nav naudas – nav ietekmes. Ir ietekme, ir iespēja tikt pie vēl lielākas naudas, nav ietekmes – nav iespēju. Politika, kā zināms, ir spēle duļķainos ūdeņos, kur bieži realitāte jūk ar ilūzijām, bet skaļi solījumi ir vien līdzeklis tikšanai pie varas, ietekmes un naudas. Zūdot šim pamatam, paliek izdzīvošanas likumi, kur labākie, tālredzīgākie un citādi plašāk domājošie spēj kalt jaunus un tikpat vērienīgus plānus, bet tie, kuri paraduši dzīvot uz prastas “kases izlaupīšanas” rēķina, izdzīvot nespēj.
Un tad rodas idejas, domas un rīcība, kas agrāk ierastā “atvēziena” vietā spēj nolikt tikai un vienīgi sīkumainību un vienkārši populistisku gozēšanos un izrādīšanos. Piemēram, nu jau visā valstī slavenā Ventspils Ziemassvētku egles iedegšanas akcija, kurai taču vajadzēja parādīt pilsētniekiem, ka mēs te, Rietumu krastā, nepakļaujamies kaut kādiem “izdomātiem” ierobežojumiem no galvaspilsētas, tādējādi kaut nedaudz atkal spodrinot vietējo varnešu spalvas vēlētāju acīs – sak, mēs paši (lasi – varas virsotnē vismaz vietējā mērogā esošie) noteiksim, kā mums dzīvot un kā pilsētu vadīt… Taču… Skaitļi ir nepielūdzami… Ja pirms tam Ventspilī ar Covid-19 saslimušo skaits bija viens no zemākajiem valstī, tad šobrīd mūsu rādītāji uzlēkuši debesīs, kas, spriežot pēc epidemiologu sacītā, ir tiešs šādas neadekvātas pulcēšanās rezultāts. Vai tā bija adekvāta samaksa par sīkmanīgo dižošanos zūdošās varas apstākļos? Bet ventspilnieku veselība, pilsētas labklājība, ostas darbība un vispārējs sabiedriskais labums ir vien tukša skaņa, ja jāķeras pie pēdējā salmiņa, jāglābj, kas vēl glābjams, lai saglabātu savu iepriekš tik plašo, bet šobrīd apsīkstošo personisko ienākumu straumi. Platā, gluži kā Nīlas varenie ūdeņi, finanšu straume, kas caur pilsētu un valsti plūda personiskajās kabatās, sāk apsīkt… Un laika prognoze mūsu varnešiem šajā ziņā nav labvēlīga – ir gaidāms ilgstošs un nepārejošs sausums.
Taču morāles, ētikas un labas pārvaldības prakses ziņā gan pilsētas vadībā nekas nav mainījies – Rietumu krastā bez pārmaiņām.
17.12.2020. / Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: Ventspilnieks.lv
