“Grūti atdalīt savas no līdzcilvēku idejām, jo kultūra ir kopus darbs. Bet viena no nozīmīgākajām idejām, kuras dēļ es izšķīros nākt uz Ventspili, ir Livonijas ordeņa pils. (…) Tas kupols ir viena no manām idejām. Bija ilgstoša diskusija profesionāļu vidū – vai to drīkst atļauties. Līdz ar kupolu iedota jauna funkcija šai pils telpai, tai ir brīnišķīga akustika. Arī pils ieguvusi sirdi, kodolu, un pilsēta, pat visa Latvija, ieguvusi jaunu garīgu centru,” tā pirms gandrīz divdesmit gadiem laikraksta “Latvijas Vēstnesis” žurnālistam Andrim Kļaviņam teica Ramona Umblija, kura, no 1999. līdz 2000. gadam esot Ventspils domes izpilddirektores amatā, deva būtisku ieguldījumu Ventspils pilsētas attīstībā. Laikraksts “Ventspilnieks.lv” vērsās pie mākslas zinātnieces pēc padoma – taujājot pēc profesionāla “skata no malas” pilsētniekiem aktuālajos jautājumos.
Kādi ir priekšnoteikumi, kas nosaka idejas dzīvotspēju? Spilgti uzzibsnījusī Komponistu māja, visticamāk, netiks realizēta Ventspilī.
Pirmo reizi dzirdu par tādu Komponistu māju. Tā ir ļoti laba ideja! Lai komentētu situāciju, būtu jāzina, vai un kā sadarbojas visas institūcijas, lai realizētu konkrēto ideju. Ir jāsaprot, cik ieinteresētas tās savstarpēji ir. Turklāt ir ļoti svarīgi, kas virza ideju – kā tas indivīds vai institūcija spēj vadīt procesus, kā spēj saprasties, uzrunāt cilvēkus. Un, protams, ļoti svarīgs ir arī finansiālais jautājums. Mēs vēlreiz atgriežamies pie tā, kas ir “pirmautors” idejai, ja tā var teikt. Lai tāds Komponistu nams pastāvētu, tur ir vajadzīgi mūzikas instrumenti. Vismaz klavieres. Protams, tagad ir arī digitālās programmas, bet ne visi komponisti ar tādām strādā. Tur ir tik daudz tādu profesionālas dabas jautājumu. Tā kā, ja jūs gribētu pētīt, kurā brīdī kas ir pārtrūcis, tad ir jāpievērš uzmanība ļoti, ļoti daudziem, dažādiem aspektiem.
Mēs runājām ar Ventspils Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas direktori Andru Konstes kundzi. Viņa norāda, ka tas nav viņas līmeņa jautājums. Savukārt pašvaldība saka, ka bez valsts iesaistes Komponistu māja nav realizējama.
Piekrītu Konstes kundzei, tas noteikti nav viņas līmenī kārtojams vai pieņemams lēmums. Ziniet, tur būtu ļoti, ļoti svarīgi, lai mūziķi iesaistās. Īpaši Komponistu savienība un mūziķi, kuriem ir vārds mūzikas pasaulē, kuri ir personības, kuras ciena.
Vai tam, ka Komponistu māja teorētiski varētu attīstīties blakus Rakstnieku mājai, ir nozīme? Vai varētu runāt par sinerģiju?
To ir ļoti grūti pateikt. Tas, ka blakus parādās telpas, var spēcināt ideju, bet zināmā mērā tas ir tikai tādā verbālā līmenī. Kā tas notiktu dzīvē, tas būtu ļoti lielā mērā saistīts ar Komponistu mājas vadību un abu institūciju sadarbību. Redzat, cik es esmu lasījusi vai dzirdējusi atsauksmes par Rakstnieku māju, tad ļoti daudzi uzsver to, ka viņi ir laimīgi, ka viņi tur ir apkalpoti, bet vienlaikus – var būt vienatnē ar savu darbu, jo parasti jau tam nodoties traucē ģimenes problēmas. Es domāju, ka ar komponistiem ir ļoti līdzīgi, jo nav tā, ka komponisti vienkārši staigā gar jūru un sacer. Viņi komponējot mēdz klausīties mūziku, tekstus. Komponista darbs ir ļoti piesātināts ar dažādu papildu materiālu izmantošanu, kas netiek ielikti konkrētajā skaņdarbā, kas rodas, bet veidojas tāds muzikālais konteksts, ja tā var izteikties. Sarežģīti noteikt, vai un kā tur veidotos sinerģija. Tas ir laika, konkrēto cilvēku, situācijas un, teiksim tā, zvaigžņu stāvokļa jautājums.
Vai apciemojat Ventspili un vietas, kuras tapa, jums esot atbildīgajā Ventspils domes izpilddirektores amatā?
Protams, es apciemoju Ventspili! Īpaši Ventspils muzeju. Manā laikā tapa koncepcija pilij un Ventspils bibliotēku attīstībai. Realizējām pils pirmo kārtu un izstrādājām koncepciju otrajai. Arī basketbola halli tolaik uzbūvēja – mainījām pārvaldi, kopā ar finansistiem un sporta ļaudīm izstrādājām pilnīgi jaunu sistēmu, kā nams darbosies. Par šīm trim lietām īpaši priecājos un varu lepoties!
Paldies, jūsu laiks Ventspilī bija straujš lēciens attīstībā!
Ziniet, ir ārkārtīgi svarīgi uzturēt vīziju. Jums tagad ir jaunā koncertzāle, kas ir brīnišķīga! Es gan to esmu tikai vienreiz apmeklējusi, bet biju un apskatīju arī telpas, kas ir Mūzikas skolai. Viņi tik ilgi darbojās dramatiskos, pilnīgi ārprātīgos apstākļos! Domāju, ka tas ir brīnišķīgs pienesums pašiem ventspilniekiem un visam Kurzemes vēsturiskajam kultūras apgabalam.
Un brauc arī rīdzinieki, ar sajūsmu brauc! Koncertzāles programma ļoti būtiski atšķiras no pārējo reģionālo koncertzāļu programmām. Es domāju, ka arī tas ir pienesums visai Latvijas kultūras ainavai. Tā kā – no malas skatoties, ļoti priecājos.
Jūs sakāt, ka koncertzāles programma atšķiras un tas ir pozitīvs moments?
No vienas puses ir labi, ka katrai koncertzālei ir sava specifika. Nenoliedzami, jautājums ir, cik tālu un cik ilgi ar to pietiek, tas arī ir būtiski. Ja izvēle ir ļoti izteikti specifiska, tad ilgākā laika termiņā var pazust klausītāji, kuru Latvijā nav tik daudz. Brauciens uz Ventspili prasa gan laiku, gan finanses. Līdzās specifikai, kas ir, protams, koncertzāles vadībai ar laiku vajadzētu programmu padarīt daudzveidīgāku.
Jā, tieši uz to norāda arī daļa ventspilnieku. Blakus niansētajam, gribas arī ko vienkāršāku.
Jā, tas nozīmē, ka laiks jau ir pienācis. Tur, protams, ir arī tāds psiholoģiskais moments – ja parādās jauna institūcija, viņa grib sevi parādīt un nostiprināt savas robežas: mēs esam atšķirīgi. Tas ir pašsaprotami, bet nākamais jautājums ir par to, kā koncertzāle spēj paplašināt visu muzikālo spektru, kas tā jau mazajai Latvijai ir neiedomājami sazarots.
Paldies par interviju!
Paldies! Lai visiem veselība!
27.11.2020. / Autors: Ilze Meiere / Foto: Ventspilnieks.lv arhīvs
