Politika ir ne vien kompromisu, bet arī intrigu māksla. Vai īstais kandidāts Latvijas Bankas prezidenta amatam jau ir zināms, vai arī partijas vēl tikai “tausta drēbi”? Kādēļ Lielbritānijas paziņojums par Aivara Lemberga sankcionēšanu publiskajā telpā bija tik kluss un nemanāms? Cik stabila ir Evikas Siliņas valdība un kādēļ “Progresīvie” var atļauties “likt kājas” uz koalīcijas galda? Par šiem un citiem jautājumiem intervijā ar politologu Filipu Rajevski.
Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) paziņojusi, ka apsver Latvijas Bankas prezidenta amatam virzīt “Altum” vadītāju Reini Bērziņu, lai gan nav dzirdēts, ka koalīcijā būtu kāda vienošanās par šo svarīgo amatu. Par ko tas liecina?
Reiņa Bērziņa kandidatūra ir gaužām dīvaina, jo vienreiz (2019.gadā – aut.) viņš jau kandidēja, un tās problēmas, kuru dēļ viņam iepriekšējo reizi nācās piekāpties, nekur nav pazudušas. Arī 2022.gada mediju publikācijas liecina, ka tās – sasaiste ar Krievijas oligarhiem un krievu biznesu – joprojām ir klātesošas. Otrkārt, viņš ir sabiebrībai praktiski nepazīstams cilvēks. Līdz ar to ir īpatnēji, ka dienaskārtībā pēkšņi parādījusies viņa kandidatūra. Ļoti iespējams, tas ir sākums kaulēšanās procesam. Jo var jau būt kandidāti, kuri nekad netiek ievēlēti, bet viņus izvirza ar domu, lai pakaulētos par īsto kandidātu ar īstajiem virzītājiem un parādītu, ka nenotiks akla pakļaušanās tam, ko teiks koalīcijas vadošais partneris.
Spekulāciju ap Latvijas bankas vadītāja krēslu netrūkst. “Progresīvie” paziņojuši, ka atbalstīs Mārtiņu Kazāku, savukārt kuluāros runā, ka tas varētu būt vai nu Arvils Ašeradens vai Jānis Reirs…
Par Reiru vai Ašeradenu runājot, jāsaka, ka koalīcijas pirmā persona Evika Siliņa teica – nē, politiķi šim amatam netiks izvirzīti. Es sliektos ticēt premjerministrei, bet nu politikā viss var gadīties. Politika jau mainās.
Pagājušajā nedēļā Lielbritānija paziņoja par sankciju noteikšanu Aivaram Lembergam un viņa meitai Līgai Lembergai, oficiālajā paziņojumā cita starpā norādot, ka “Aivars Lembergs ir viens no Latvijas bagātākajiem cilvēkiem, kurš ļaunprātīgi izmantoja savu politisko stāvokli, lai kukuļotu un atmazgātu naudu.” Vai tam var būt kāda ietekme uz valdošo koalīciju?
Tas absolūti noteikti neietekmēs koalīcijas darbu. Ja iepriekš tas vēl varēja būt iemesls, lai kavētu šīs koalīcijas izveidi, tad šis nebūs iemesls, lai šī koalīcija izjuktu. Noteikti nē.
Tomēr, ja pēc ASV sankciju noteikšanas Aivaram Lembergam, ZZS skaidri pozicionējās, ka no sava sadarbības partnera nenorobežojas, tad šobrīd valda klusums.
Šī ir situācija, kad jauki un omulīgi tiek mēģināts šo ziņu ignorēt, lai tā pazūd plūsmā, un viss. Manuprāt, nevienam nav intereses, lai tā turpinātu dzīvot mediju vidē, bet jebkuri paziņojumi ap šo ziņu to tikai pastiprina un padara redzamāku.
Neviens negrib vilkt laukā tās vēsturiskās situācijas un pārmetumus, kādi Lemberga kontekstā tikuši raidīti ZZS virzienā. Tajā nav ieinteresēta “Jaunā Vienotība”, jo tas vājina koalīciju, tajā nav ieinteresēta arī ZZS, jo tas sarežģī viņu dzīvi. ZZS, šķiet, pārkāpuši šai līnijai pāri un koalīcijā un valdībā “Lemberga jautājumu” atrisinājuši. “Progresīvajiem” vēl jo mazāk gribētos par šo runāt. Viņi vienmēr bijuši diezgan skaļi jautājumos pret oligarhiem un viņi jau arī negrib tagad doties laukā no koalīcijas vai kairināt savu vēlētāju, lai viņš saka: jūs nedrīkstat būt ar šiem spēkiem koalīcijā, jums jāstājas ārā. Līdz ar to ir vispārēja interese par šo lietu paklusēt. Ja runājam par opozīciju, tad arī viņiem nav intereses to visu “pumpēt”, jo ja nu mainās koalīcija un jāsēžas pie viena galda ar ZZS? Priekš kam radīt lieku spriedzi?
Vai tas nozīmē, ka taisnība tiem, kuri saka – Lembergs lielajā politikā jau ir “sista kārts” un “kurš tad vairs ar šo Puzes pensionāru rēķinās”?
Lembergs vēl joprojām ir pietiekoši populārs politiķis. Viņam ir elektorālais spēks, proti, viņš spēj piesaistīt vēlētājus un viņam ir tā kapacitāte. Tādēļ būtu pāragri teikt, ka Lembergs ir norakstīts un beigta balle. Politiķus ar šādiem reitingiem diezin vai “laiž pensijā”.
Toties mums valdībā ir ministri, kuru popularitāte tautā ir stingri apšaubāma. Es domāju “Progresīvo” ministrus Andri Sprūdu un Kasparu Briškenu. Vai iespējams, ka premjerministre liek kādam no viņiem, varbūt pat abiem, atkāpties un aicina “Progresīvos” deleģēt citus kandidātus šiem amatiem?
Te var vilkt paralēles ar Krišjāņa Kariņa valdību, kad ik pa brīdim tika taisītas ministru rokādes. Tomēr ir viena liela atšķirība. Kariņa valdībā bija tāds balsu sadalījums, ka jebkura no partijām varētu sabuntoties un tikt izmesta, bet valdība nekristu. Tāpēc viņas bija spiestas atbalstoši reaģēt uz šādām kustībām. Savukārt šajā valdībā pietiek kādai no trim partijām pateikt “nē, mēs tam nepiekrītam”, un Siliņa nonāk izvēles priekšā – vai nu pieļaut valdības krišanu vai arī likties mierā. Un man ir sajūta, ka viņa šobrīd ar savām prasībām liekas mierā, jo viņai nav tā politiskā spēka, lai piespiestu kādu no partijām veikt tādus soļus kā ministru nomaiņu.
Lai arī Ministru prezidentam ir tiesības atlaist ministru, Evika Siliņa šādu žestu atļauties nevar. Atlaist jau viņa var, tikai var sanākt tā, ka kopā ar ministru viņa atlaiž pati sevi.
Bet kā tad paliek ar sabiedrības šūmēšanos par aizsardzības ministra samelošanos Krievijas drona monitorēšanas sakarā vai par satiksmes ministra pieļautajiem nejēdzīgajiem tēriņiem “Rail Baltica” būvniecībā vai “airBaltic” tikpat nejēdzīgi uzdāvināto pusmiljardu eiro?
Tur ir ilgtermiņa dilemma. No vienas puses Evikai Siliņai ir izdevīgi, ka ir peramie puikas. Jo tad var vienmēr rādīt ar pirkstu uz viņiem un teikt, ka viņi pie visa ir vainīgi. Tomēr šim stāstam ir arī otra puse. Kaut kādā mirklī par šo “peramo puiku” darbībām sāk kļūt atbildīga premjere un rodas jautājums – paga, paga, ja reiz viņi ir tādi, tad kādēļ jūs viņus turat valdībā? Un tad rodas iepriekš minētā neērtā situācija pašai premjerministrei. Izskatās, ka šobrīd situācija lēnā garā virzās uz to pusi, kad Siliņa kļūst par objektu tai kritikai, kurai vajadzētu būt vērstai pret Sprūdu un Briškenu. Tas ir viņas komandas un viņas pašas politiskā jūtīguma jautājums, cik lielā mērā viņa ir gatava to tolerēt.
Maz ticams, ka līdz 4.decembrim, kad gaidāma valsts budžeta apstiprināšana Saeimā, valdībā būs kādas straujas kustības, bet kas būs pēc budžeta pieņemšanas? “Apvienotais saraksts” jau ir raidījis signālus, ka labprāt atkal nāktu valdošās koalīcijas bariņā.
Atcerēsimies Valsts prezidenta teikto – ja koalīcijā notiek kādas nopietnas izmaiņas, pienāk klāt kāda partija vai viena partija mainās pret citu, tad tā jau ir cita valdība, cita valdības deklarācija un, ļoti iespējams, arī cits premjers. Šo prezidenta skatījumu nevar nenovērtēt. Līdz ar to nav iespējama arī situācija, kad valdošai koalīcijai nāk klāt vēl kāds politiskais spēks un visi mierīgi dzīvo tālāk.
Otrs jautājums ir, kuras partijas tad šādas paplašinātas koalīcijas gadījumā saspiežas? Nevar teikt, ka “Jaunā Vienotība”, “Progresīvie” vai ZZS būtu entuziasma pilni “Apvienotajam sarakstam” par godu sašaurināt savu ministru portfeļu skaitu.
Turklāt nav absolūti nekādas garantijas, ka valdošās koalīcijas izmaiņu gadījumā Valsts prezidents kā valdības vadītāju atkal nosauktu Eviku Siliņu. Lai to darītu, viņam būtu nepieciešama ārkārtīgi spēcīga motivācija. Valsts prezidents, nosaucot Eviku Siliņu un dodot viņai savu uzticību, tika uzlicis arī noteiktus darbus un pienākumus. Nav indikāciju, ka viņa ar savu darbību būtu kļuvusi Valsts prezidentam par tādu favorīti, lai viņš Siliņai uzticētu valdības izveidošanu un vadīšanu vēl vienu reizi.
Valdošā koalīcija maz ieklausās sabiedrības viedoklī par tai svarīgiem jautājumiem. Piemēram, sabiedrībai ir ļoti negatīva nostāja pret iemaksu samazināšanu pensiju otrajā līmenī, taču iedzīvotāju viedoklis sadzirdēts netiek.
Tur ir gan juridiskie, gan morāli ētiskie aspekti. Tomēr jāatgādina, ka šis ir terminēts risinājums uz četriem gadiem. Turklāt kamēr jautājums par otro pensiju līmeni netika aiztikts, neesmu redzējis, ka cilvēki sajūsmā plaukšķinātu plaukstas, cik labi tas strādā! Tieši pretēji – medijos vairākkārt varējām lasīt ziņas, ka ne tur ir īsti peļņa, ne arī labums cilvēkiem. Viņu iemaksātā nauda nemaz tā īsti nevairojas.
Tika ziņots ne vien par pensiju 2.līmeņa plānu niecīgo ienesīgumu, bet pat par zaudējumiem…
Tieši tā. Šajā situācijā ir jautājums, vai tu esi gatavs kādus pāris gadus iemaksāt šajā līmenī mazāk, lai nebūtu jāceļ nodokļi, vai arī labāk gribi sapņot par to medni kokā, kurš kaut kad, kaut ko varbūt arī iedos. Taču nav nekādu vēsturisko datu, kuri liecinātu, ka tas mednis tur vispār ir.
Nezinu, kā ar medni kokā, bet sabiedrības neapmierinātība sociālajos tīklos un medijos bija iespaidīga…
Te mēs nonākam pie tā, par ko arī Valsts prezidents runāja. Šīs valdības vājā vieta ir komunikācija.
Jā, ir būtiskas lietas, par ko skaļi nerunājam. Piemēram, tas, ka kopējais valsts parāds pārsniedzis 19 miljardus eiro un ir lielāks par Latvijas gada budžetu.
Šādās kategorijās sabiedrība nedomā. Jo tas jau nav privāts, bet gan valsts parāds. Protams, ja pajautātu cilvēkiem, vai ir labi, ka valsts parāds aug, viņi atbildēs noraidoši. Taču, ja tiktu ieteikts valsts parāda tālākai nepalielināšanai paaugstināt nodokļus, iedzīvotāji būtu pret.
Problēma ir cita – valsts parāds pretstatā valsts izdevumiem. Šobrīd valsts nav spējīga aktīvi darboties nejēdzīgo un nelietderīgo izdevumu samazināšanā. Debatē par nodokļu naudas izšķērdēšanu milzīgās algās un nejēdzīgos birokrātijas izdevumos, kas turklāt vēl kavē attīstību, no valdības puses nav iedots risinājums.
Par birokrātiskā aparāta samazināšanu runājam gadiem ilgi. Vai tas vispār ir reāli?
2010.gadā Valdis Dombrovskis to ļoti kvalitatīvi spēja izdarīt. Ekonomikā uzreiz parādījās zināma vilkme un mēs spējām salīdzinoši ātri pārvarēt visdziļāko ekonomisko krīzi, kāda mums bijusi. Viens no pamatelementiem tieši bija valsts izdevumu un birokrātiskā aparāta samazināšana. “Vienotība” kaut kā ir piemirsusi, kā tas notika. Domāju, ja “Jaunā Vienotība” pajautātu Valdim Dombrovskim, viņš noteikti neliegtu savu padomu, kā to izdarīt.
Tas ir jautājums no sērijas – vārna vārnai acī knābs vai neknābs. Ierēdniecība, tomēr ir “Jaunās Vienotības” uzticamākais elektorāts. Vai mēs ar to neesam sevi nedaudz iedzinuši stūrī, ko – kā tad es tagad noīsināšu savējos?
Jā un nē. Valdi Dombrovski pēc minēto reformu veikšanas atkal ievēlēja ļoti pārliecinoši. Sabiedrība to novērtēja ļoti augstu un nekādi nevar teikt, ka viņam tas būtu bijis politiskās neveiksmes stāsts.
Tātad birokrātiskā aparāta samazināšana arī līdzšinējai valdībai ir tikai gribēšanas vaina?
Es teiktu gribēšanas un efektīva menedžmenta vaina.
27.11.2024. / Autors: Ilona Bērziņa, BNN / Foto: No personīgā arhīva
