Vai gan daudz būs tādu vidējās un vecākās (varbūt arī gana jaunu cilvēku) paaudzes ventspilnieku, kuri neatcerētos privatizācijas un “prihvatizācijas” laikus? Un kā nu nē, ja lielu daļu Ventspils iedzīvotāju tas skāra tieši un sāpīgi.
Uzzinot par iespēju privatizēt savu dzīvokli, liela daļa ventspilnieku bija patiesi sajūsmā. Jo cilvēki, gadiem ejot, bija savos, lai arī oficiāli valstij piederošajos, dzīvokļos ieguldījuši ne mazums līdzekļu. Ne visi zināja, ka no toreizējās namu pārvaldes var dabūt jaunu gāzes plīti apmaiņā pret veco. Un tomēr nežēloja naudu, pirka un uzlaboja dzīvesvietu, nezinot, kam tā kādreiz paliks un kā politika ietekmēs sadzīvi. Un te pavērās iespēja likumīgi iegūt savā īpašumā to, ko klusībā par savu bija uzskatījuši vienmēr.
Tas bija pacilātības un cerību pilns laiks. Lūk, mēs dzīvojam savā valstī, valsts par mums domā un rūpējas. Bet, ak, vai! Šīs rūpes Ventspilī pirmajā privatizācijas kārtā izjuta ne visi, pārsvarā tie bija cilvēki, kuriem laimējās dzīvot vienā mājā ar deputātu vai kā citādi domei pietuvinātu cilvēku. Šobrīd grūti rast atbildi, kādi vēl faktori noteica to, vai konkrēto māju privatizēs vai nē. Taču drīz vien liela daļa ventspilnieku, kopumā 96 daudzdzīvokļu māju iedzīvotāji, saņēma informāciju, ka ēka, kurā tie dzīvo, privatizēta netiks. Tā vienkārši – netiks un punkts. Toreiz, pēc padomju gadiem, kas vēl nebija aizmirsušies, cilvēkiem šķita – ko tu varai padarīsi! Atliek samierināties un dzīvot tālāk, ne pirmā, ne pēdējā netaisnība piedzīvota.
Pēc šiem paziņojumiem kā sēnes pēc lietus laikrakstos, uz ieeju durvīm, kāpņu telpās u.c. vietās parādījās paziņojumi, ka kaut kādas firmas uzpērk privatizācijas sertifikātus. Sākumā cena bija pat ap 5–6 latiem. Ko darīt ventspilniekam, kuram ir mūžā nopelnītie sertifikāti atbilstoši vecumam, ja tiem nav pielietojuma? Protams, jāpārdod un pēc iespējas ātri, kamēr vēl cena nav nokritusies zem viena lata. Tieši tā, zem viena lata. Arī tādi laiki pienāca.
Tālākā ventiņu rīcība jau bija atkarīga no cilvēka rakstura īpašībām. Vieni steidzās uz tuvējo uzpirkšanas vietu un steidzīgi pārdeva. Citi vilcinājās un cerēja uz cenas celšanos. Ventspilnieki noteikti labi atceras kādreizējo pasta ēku Jūras ielā. Tur ilgstoši uzgaidāmajā zālē sēdēja kungs ar it kā sastingušu sejas izteiksmi, un katru dienu cilvēki nāca un pārdeva, nāca un pārdeva. Tad vēl valūtas maiņas punkts Jūras ielā pie veikala “Pilskalni”. To, ka sertifikātu uzpirkšana bija valstī ietekmīgu cilvēku organizēta, liecina fakts, ka ar uzpirkšanu nodarbojās arī “Latvijas Krājbanka”. Tas bija laiks, kad bez Lemberga ziņas valstī maz kas notika. Un sertifikātu izvilināšana, lai vēlāk ar tiem pirktu “Ventspils Naftas”, “Latvijas Kuģniecības” un līdzīgu uzņēmumu akcijas, bija gards kumoss. Lemberga tiesas process apliecināja, ka viens no lēto sertifikātu uzpircējiem ir bijis tieši Lembergs – saskaņā ar Lemberga tiesas spriedumu konfiskācijai tika pakļauti Lemberga šādi uzpirkti privātizācijas sertifikātu saišķi.
Lūk, kāda ventspilnieka stāstītais. “Atceros kundzi, kurai tobrīd bija ap gadiem 70. Viņa par nodzīvotajiem mūža gadiem saņēma 86,40 privatizācijas sertifikātus. Tā kā dzīvoja namā, ko vēlāk atdeva tā likumīgajam īpašniekam, dzīvokli privatizēt nevarēja. Arī ierādīto zemes gabalu, ko apsaimniekoja ilgus gadus, ne, jo arī tam atradās īpašnieks. Atlika savus sertifikātus pārdot. Kundze izvēlējās “Latvijas Krājbankas” Ventspils filiāli Raiņa ielā 4. 1998. gadā, noslēdzot Privatizācijas sertifikātu pirkuma tipveida līgumu ar akciju sabiedrību “Latvijas Krājbanka”, par saviem 86,40 sertifikātiem kundze saņēma veselus 155 latus (par saņemto naudu kundze iegādājās mēteli). Ja gribam būt precīzi, tad valsts ieturēja nodevu 0,2% apmērā 4 latus un 84 santīmus. Bankas pakalpojumi maksāja 1,90 latus. Gala summa tātad bija 148 lati un 78 santīmi. Līguma noslēdzošajā daļā tika ierakstīts, ka “no šī brīža “Krājbanka” iegūst īpašuma tiesības uz nopirktajiem privatizācijas sertifikātiem”. Sak, kas arī bija jāpierāda.
Jāpiemin arī tie, kuri izmisumā, ka sertifikātu cena krīt un krīt, brauca tos uz pārdot uz Rīgu. Jo netika izslēgts, ka vienā brīdī tie vispār maksās grašus. Rīgā uzpirkšanas punktu bija “ka biezs”. Atšķirība cenā gan svārstījās neliela. Valūtas maiņas punktā Merķeļa ielā, kur arī notika šīs darbības, cena bija ļoti zema. Varbūt tādēļ, ka tuvu autobusu un dzelzceļa stacijai, ar domu – atbrauca cilvēks un tuvākajā vietā pārdeva. Toties Elizabetes ielā cena jau bija augstāka, jo ne katram iebraucējam izdevās šo “kantori” atrast. Toties darbinieces tur bija “gudrākas”, jo it kā starp citu ieteicās: “Jums jau tā grāmatiņa vairs nebūs vajadzīga, varat atstāt mums.” Labticīgais sertifikātu pārdevējs tā arī izdarīja, un nekas, ka vēlāk jau par 8 latiem pirka jaunu. Pusmūža gadagājuma cilvēkiem (ap gadiem 40) sertifikātu daudzums bija apmēram 60. Interesanti, ka pat jaundzimušam bērnam izsniedza sertifikātu grāmatiņu ar 15 bērnu sertifikātiem. Tie bija uz pusi nevērtīgāki nekā pieaugušo. Jāpiebilst, ka sertifikāti kā maksāšanas līdzeklis tika atzīti arī savstarpējos norēķinos, pērkot, piemēram, automašīnu.
Un tagad seko visnotaļ interesants pavērsiens. Vairāku dzīvojamo māju īpašnieki kolektīvi vērsās tiesās, un no 2002. līdz 2004. gadam vairākas tiesu instances konstatēja, ka Ventspils dome rīkojusies pretlikumīgi, atsakot privatizāciju mājas sociālā statusa dēļ. Taču ar to nekas nebeidzās – ņemot vērā dažu ventspilnieku panākumus tiesās, dome sarežģīja iedzīvotājiem kolektīvo tiesāšanos, pieņemot lēmumus par namu nenodošanu privatizācijai nevis vienkopus kā iepriekš, bet lemjot par katru māju atsevišķi. Viss mainījās vien 2006. gadā, kad Satversmes tiesa pieņēma lēmumu par visu pašvaldības dzīvojamo māju nodošanu privatizācijai.
Sākās gana stresains un pārdzīvojumiem pilns laiks, jo dzīvokļus, kuros nodzīvots ne viens vien gadu desmits, bija liela vēlēšanās privatizēt un iegūt savā īpašumā. Jo vairāk, ka, piemēram, kaimiņmājā visi interesenti to bija izdarījuši, bet citi sajutās kā otrās šķiras cilvēki. Atlika tikai atbildēt uz galveno jautājumu: kur ņemt naudu? Pašvaldības iestādēs strādājošo aldziņas to neļāva. Maz bija to, kuri sertifikātus bija saglabājuši, nospriežot, ka tiem pielietojums nebūs, tādēļ atlika viens risinājums – ņemt kredītu.
Un tā mīļie ventiņi devās uz bankām un ņēma aizdevumus, kuru atmaksāja 3–5 gados. Tajā pat laikā mūsu ilggadīgais domes vadītājs Aivars Lembergs, kā tagad uzzinām, sapircies “Ventspils Naftas”, “Latvijas Kuģniecības” u.c. Ventspilī nozīmīgu uzņēmumu akcijas, vairoja savu bagātību. To, cik šī bagātība ir bijusi milzīga un ierindas cilvēkam ne līdz galam saprotama, mēs uzzinām no redzētā un dzirdētā Aivara Lemberga tiesas sēdes translācijā un medijos. Bet ar to tagad nodarbojas mūsu tiesībsargājošās iestādes, kurām te paveras plašs un ilgstošs darba lauks. Bet tie, kas paši izjuta, kā ir būt apkrāptiem, to neaizmirsīs un ir tikai cilvēcīgi vēlēties “taisnu tiesu” negodīgam cilvēkam.
8.03.2021. / Autors: Rita Krasta / Foto: Ventspilnieks.lv
